Iepriekšējā rakstā par CouchSurfing minēju, ka uzrakstīšu smieklīgu atgadījumu no savas hostošanas pieredzes. Galvenais, jāsaprot, ka šādi piedzīvojumi nenotiekt katru dienu un nav normāla CouchSurfing situācija.
Sāksim ar to, ka labu laiku atpakaļ saņēmu vēstuli no trīs Erasmus studentiem (francūža, spāņa un beļģa), kuri bija nolēmuši paceļot. Tā kā 3 džekiem ir grūti atrast naktsmītni, tad nolēmu palīdzēt. Puiši ieradās un bija visnotaļ sakarīgi un runājami. Atceros, ka viņi palika 2 naktis un pēdējā no tām gāja ballēties. Tā kā man nākošajā dienā bija darbs, tad laipni attiecos no lieliskās iespējas doties uz “Frančiem” (neatceros garo nosaukumu). Starp citu, šķiet, gandrīz katrs lasītājs zina par šo leģendāro vietu Mazajā monētu ielā.
Manu saldo miegu sešos no rīta pārtrauca dzīvokļa zvans, kas pavēstīja par piedzīvojumu meklētāju mājās pārnākšanu. Kā izrādījās alkohola klātbūtne jauniešos bija acīmredzama un jūtama, bet tas netraucēja visiem doties pie miera.
Jau pēc trijām stundām izdzirdēju šausminošu kliedzienu. Izrādījās, ka spānis bija piecēlies visātrāk un nelabā balsī auroja, ka lidmašīna lidošot prom jau pēc stundas. Tas nozīmēja, ka līdz check in beigām bija vien 20 minūtes. Kamēr es centos saprast, kas notiek, spānis izrāva no gultas pārējos divus jauniešus un trijotne, ātri pasakot goodbye, nozuda durvju virzienā. Ar vieglu smaidu pavadīju ārzemniekus un devos čučēt tālāk.
Kā izrādās, piedzīvojumi vēl nebija galā. Pēc minūtēm 40 saņēmu zvanu no jau iepriekš minētā spāņa. Savu miegu pārtraucot jau trešo reizi, saņēmu fenominālu situācijas aprakstu “Hi Guntis, right now I am in the airport. The belgium guy is vomiting on the airport floor and we have lost a french guy.” Pēc tam sekoja jautājums, kas izsistu no sliedēm jebkuru cilvēku “What should I do?” Es tiešām nezinu kādu atbildi viņš gaidīja, bet jebkurā gadījumā, man nebija padomā nekas tāds, kas atrisinātu radušos situāciju.
Cik nopratu, tad spānis tomēr piedabūja pie dzīvības beļģu jaunieti un abi veiksmīgi iekāpa lidmašīnā. Bet kur tad palika francūzis? Atbilde nebija ilgi jāgaida. Tās pašas dienas vakarā, ap 11tiem ieskanējās dzīvokļa druvju zvans. Uzminiet nu, kas mani sagaida aiz durvīm? Tieši tā! Nelaimīgs un pavisam sašļucis stāvs no visu meiteņu lolotās romantiskās valsts – Francijas.
Līmējot savu filmu Remī (Rémy), tā starp citu sauca jaunieti no Parīzes, atklāja, ka esot piecēlies no spāņa kliedzieniem. Tālāk ātri esot saģērbies un devies līdzi abiem iepriekš pieminētajiem Erasmusiešiem. Pēc šīs epizodes Remī iztrūka pāris kadru no rīta cēliena. Vienīgais, ko viņš atcerējās, ka pēc iziešanas no dzīvokļa esot pamodies uz ielas un blakus neesot bijis ne spāņa, ne beļģa.
Lai arī kā nebūtu, bet viss beidzās laimīgi. Tās pašas dienas vakarā francūzis nopirka diezgan dārgas biļetes un jau rītā devās mājup, kur viņu sagaidīja sesija un eksāmenu kaudze.
Stāsta morāle? Ja nākamaja rītā jādara kas svarīgs, tad “Franči” nav no ieteicamākajām vietām, kur doties
Pēdējie komentāri