Esmu pabeidzis savu brīvprātīgo projektu un no Ust-Kamenogorskas devies uz Almatu. Interesantākais, ka dēļ sniegiem ziemeļos un plūdiem dienvidos no pilsētas nevarēja izbraukt 3 nedēļu garumā. Ja sākumā šķita kāpēc tad vietējie nevar iztīrīt ceļus, tad braucot autobusā sapratu problēmu, kas lieliski izpaudās uz ceļa. Dažviet bija redzamas saputinātas > 3m (nepārspīlēju) kupenas un tās sniedzās virs divstāvu autobusa jumta. Ceļš šajā kupenā drīzāk atgādināja tuneli caur, kuru lēnā garā centās izmanevrēt šoferis. Kā jau var noprast, tad ceļojums izvērtās visai interesants un mana kopējā autobusu braucienu statistika ir sekojoša – 4 no 6 reizēm Kazahstānā autobuss aizkavējās uz 7 stundām un tikai 2 reizes esmu atbraucis +- pusstundas robežās.

Pēc garā pārbrauciena tomēr vieksmīgu nokļuvu Almatā. Jāsaka, ka Kazahstānas dienvidi pamatīgi atšķiras no ziemeļiem. Šķiet, visi ārzemnieki uzreiz pamana un izbauda transporta kultūršoku, par kuru sīkāk:

Taksometri. Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet jebkura mašīna var būt taksis un tas, ko Tev atliek darīt ir pavicināt roku, nu gluži kā stopējot, un mašīna apstāsies. Tālāk norisinās saruna par brauciena samakus. Ārzemnieki, kuri neprot krievu valodu uzreiz iemācās atslēgvārdu “trista normaļno”, kas apzīmē 300 tengas (1LVL) par braucienu. Krievu mēlē runājošie var pacīnīties par izdevīgiem noteikumiem un, piemēram, pateikt 200 tengas. Ja neņem par šo naudu, tad centies nostopēt vēl 2 mašīnas un ja arī tās neņem, tad cel cenu augstāk par 100 tengām. Ja iekārotā vieta atrodas tālu, tad arī “trista normaļno” nelīdzēs un būs cena jāpaaugstina par 100 tengām.

Manuprāt, šī sistēma ir atbalstāma no “zaļo” puses, jo bieži vien automašīnā brauc 1 cilvēks un kāpēc, lai viņš nepaņemtu kādu līdzbraucēju, kas dodas tajā pašā virzienā. Protams, cits jautājums ir par nesamaksātajiem nodokļiem un stopētāju/vadītāju drošību.

Autobusi. Un te nu jāmin, ka, lai cik arī visiem nepatiktu “Rīgas satiksme”, tomēr, salīdzinot ar Almatas satiksmi, mūsējie ir gaismas gadu priekšā. Šajā pilsētā nekur nav minēti kādi autobusi apstājas pieturvietās un, uz kurieni tie brauc, nemaz nerunājot par karti google maps ar maršrutu. Sistēma ir diezgan nedraudzīga iebraucējiem, jo jāprasa cilvēkiem, kā tieši tikt uz nolūkoto vietu, bet tā kā garāmgājēji arī var kļūdīties, tad atliek vien meklēt autobusus pašam un vaicāt konduktoram. Starp citu, konduktors vismaz apģērba ziņā ir ļoti labi nomaskējies un vienīgā atšķiršanās zīme, kas padara viņu amata tiesīgu ir skaļie bļāvieni pieturvietās ar norādēm, uz kurieni šis autobuss dodas. Skats par rubli paverās autoostas reģionā, kur starp blīvi saspiedušamies busiem konduktori pamatīgi piepūla savus rīkles muskuļus, lai garāmejošie sadzirdētu maršrutu.

Diemžēl, Rīgas satiksme ir arī gaismas gadu priekšā Almatas autobusu cenām. Šeit brauciens izmaksā 0.17Ls un studentiem uz pusi lētāk. Ehhhh, Rīgā velosipēds izdevīgāks :)

Satiksme. Biju gaidījis kaut kādu Gruzijas vai Azerbaidžānas variantu, kad autovadītāji klaji ignorē sarkano gaismu, krustojumos tiek pielietots skaļākās taures likums, kad uz gājēju pārejām labāk nerādīties un par riteņbraukšanu var aizmirst. Protams, visu var uztvert relatīvi, bet, neskaitot pīpināšanu ik uz stūra, satiksme izskatās civilizēta. Uzdrošinājos pat noīrēt ričuku un aizlaist uz Tjan Šaņ kalniem. Sportiņš ne pa jokam, jo tika pievārēts vairāk nekā 1km kāpums, bet kalni bija to vērti.

P.S. Starp citu, piedzīvoju “dejavu”, biju pieteicies Kirgizstānas vīzai un galvā bija nodoms doties caur šo valsti uz Tadžikistānu, bet mēs visi labi zinām, kas tagad tur darās. Robeža tik kādi 30km no Almatas. Ehh, Gruzija, Kirgizstāna, kas nākošais? Uzrakstīšu vēlāk par tur notiekošu, bet vispirms jāapkopo uzzinātais no vietējiem un izlasītais internetā.