Pagājušā nedēļā beidzot atrisināju savu vīzas problēmu. Kā izrādījās, tad mana uzņēmējorganizācija rupji kļūdījās aicinot uz savu valsti. Es pat teiktu, ka nevis kļūdījās, bet centās visu izdarīt, krieviski runājot “na haļavu”.

Kazahstānas vīzu var taisīt gan pats, gan pēc ielūguma vēstules. Tā kā AIESEC Ust-Kamenogorsk atsūtīja ielūguma vēstuli ar mērķi tūrisms, tad taisīju tāda paša veida vīzu. Pirms rīkošanās, vēl divas reizes pārjautāju kontaktpersonai vai šis vīzas tips man der un dalījos ar savu Sibīrijas pieredzi, kur radās problēmas tieši nepareiza vīzas tipa dēļ. Tā kā organizācijas pārstāve dievojās, ka viss būs kārtībā un ka viņiem jau ir pieredze jauniešu apmaiņā, tad uzticējos šim apgalvojumam, kas bija mana kļūda.

Lai cik tas dīvaini nebūtu, arī pašā vīzas taisīšanas procesā, Kazahstānas konsuls Rīgā apgalvoja, ka es varēšot Ust-Kamenogorskā pagarināt vīzu, jo Rīgā viņš varot izsniegt vīzu tikai uz vienu mēnesi. Nekā nebija, pēc šīs valsts likumdošanas ar tūrisma vīzu nevar uzturēties ilgāk par mēnesi, bet lai nomainītu vīzas tipu ir jāizbrauc no valsts.

Atceļojot uz Kazahstānu satiku otru brīvprātīgo no Brazīlijas, kuram interesantā kārtā bija viss kārtībā ar ielūguma vēstuli un vīzu. Kāpēc tā? Vienkārši – organizācijas pārstāvjiem bija jāizbrien cauri birokrātijas džungļiem, lai nokārtotu brazīļa vīzu, tāpēc manējai viņi piegāja ar vienkāršotu pieeju tūrisma vīzas izskatā.

Es teikšu ir “baigi sūdīgā sajūtiņa”, kad cita kļūdas dēļ jābrauc uz galvaspilsētu, kas atrodas 17 stundu attālumā, turklāt pirms tam kārtīgi izstrīdoties, kurai no pusēm jāapmaksā visi izdevumi. Laikam tā ir viena no cilvēku īpašībām – neatzīt kļūdas un pat dot pretsparu, lai gan sirdsapziņa visticamāk nodara lielāku ļaunumu ;)

Lai kā arī būtu, tad tik traki necīnījos un nenosodīju organizāciju. Kā nekā es tieku slēpot Altajos pilnīgi par velti un ticiet man tas ir vienkārši lieliski, kā arī savstarpējās attiecības ir ne mazāk svarīgas.

Kas attiecas uz Latvijas vēstniecību, tad tai jāsaka vislielāko pateicību un īpaši konsulei Aldai Hoolai, ar kuras palīdzību ātri nokārtoju vīzas problēmu. Tāpat ļoti patikās sarunas ar vēstnieku, Albertu Sarkani, kurš, starp citu, nāk no manas puses un runā latgaliski. Ļoti negaidīti un patīkami, ņemot vērā, ka Kazahstānā nebiju gaidījis latviešu valodu, kur nu vēl latgaliešu :) Visbeidzot pilsētu apskatīt palīdzēja vēstniecības pārstāvis Valdis Keišs, un ekskursijas laikā guvu ļoti daudz vērtīgas informācijas par valsti, kurā pavadīšu turpmākos divus mēnešus.

Pēc lieliskās dienas Astanā nāca kaut kas, ko negribētu novēlēt pat ļaunākajam ienaidniekam. Kā jau iepriekš minēju, tad autobusā jābrauc 17 stundas. Precīzāk, būtu bijis jābrauc, ja ne aukstums. Pusceļā šoferis paziņoja, ka aukstums ir sasniedzis -50°C un ir jāapstājas vietējā pilsētā – Pavlodarā.

Tā kā pie šāda aukstuma visa dzīvība bija paralizēta, tad atlika tikai viens variants – pārlaist nakti vietējā dzelzceļa stacijā, kura nav no tām siltākajām vietām uz zemeslodes. Uz visu dzīvi atcerēšos 7 stundas uz stacijas grīdas un mīlestību ar radiatoru, kuru apkampu ciešāk kā jebkuru žubi. Pēc šī radās joks par to, ka Pavlodarā izvēloties starp Meganu Foksu un radiatoru izvēle kristu par labu pēdējam.

Nobeigumā atklāšu, ka esmu priecīgs par silto laiku. Relatīvi silto! Tā kā visu mēnesi temperatūra lielākoties bija starp -30°C un -40°C, tad -15°C šķiet kā silta vasaras diena. Aizvakar visu dienu noslēpoju un sajūtiņas vienkārši fantastiskas. Starp citu, atcerējos, ka rīkoju atgriešanās tusiņu un čalis, kurš bija nopircis 2litrīgo dzīvo aliņu (apmēram mūsu Piebalgas), atnesot to, konstatēja, ka tas bija pārvērties ledū. Būtībā jau iepriekš atdzesēšanas nolūkos mēs aliņu likām uz palodzes nevis ledusskapī. Turpinot alus tematiku, šodien manīju ļoti daudzus jauniešus, kas pie -15°C pastaigājās malkojot šo dzērienu. Stilīgi!

P.S. Re ku mana dzīvesvieta:


Skatīt Dzīvoklis Kazahstānā lielākā kartē