Vakardien finišēju garākajā pārgājienā, kādā esmu piedalījies, kas nosedza Kurzemes austrumu krastu no Kolkas līdz Dubultiem. Kopējais distances garums 136km, bet reālajā dzīvē ar pāris izietiem līkumiem varētu sanākt ~140km. Mana motivācijas – pārbaudīt sevi un iegūt zināšanas par gargabalniekiem ne tikai no teorijas, bet arī izjust uz savas ādas.


Balt/zaļ/zil/sarkan/melnie riņķīši apzīmē nometnes vietas

Pirms pasākuma izsvēru divas iespējamās taktikas. Pirmā – noskriet 62km līdz Mērsragam, kārtīgi atpūsties un nākamajā dienā mēģināt paņemt atlikušo distanci. Otrajā variantā iešana kopā ar pārējiem un vairāk socializēšanās un pārgājiena kā tāda izbaudīšana. Lai arī kādu opciju izvēlētos, bija skaidrs, ka somai jābūt vieglai. Neņemot neko lieku, iekļāvos zem 5kg. Ja būtu ļoti pārliecināts par skriešanu, tad būtu arī mazāk.

Ierodoties pasākumā manīju vairākas redzētas sejas, tā teikt aktīvie tautieši, kuri piedalās dažādās piedzīvojumu sacensībās. Šajā brīdī nosliecos par labu iešanas variantam, respektīvi, vairāk socializēšanās kā sacensība. Nezināmu iemeslu dēļ biju pārāk pārliecināts, ka soļošana nebūs nekas traki grūts un jau pēc pāris stundām nācās mainīt savu viedokli un stulbākais, ka liktenīgā kļūda bija svarīgākajā aspektā – apavos.

Vēl priecīgs, jautrs un bez tulznām

Neņemot vērā, ka paņēmu labi ieskrietas Asics botas, sanāca uzberzt tik milzonīgas tulznas kādas nekad nebiju sev redzējis. Šķiet, ka vaina bija vairākos mazos faktoros, kas sakrita visi kopā:

  • uzģērbu īsās zeķes, kas ļāva smiltīm vieglāk iebirt papēža rajonā
  • botām lielu daļu priekšgala noklāj sietiņš, lai vēdinātu kāju. Pa to arī tika smiltis pie pirkstiem
  • neapstājos pietiekoši bieži, lai izkratītu un notīrītu smiltis
  • pārejot no smilšu posma uz asfalta posmu vajadzēja rūpīgāk apstrādāt tulznu iedīgļus
  • pārbrienot mazās upītes jānoslauka rūpīgāk kāja
  • kāju talks īsti nepalīdz, ja tur piebirst arī smiltis. Starp citu šajā saitē tautiešu pieredze prettulznu jautājumos

Un te arī sākās īstie piedzīvojumi. Uzsākot ceļu otrās dienas rītā, apmēram 45km no starta, nevarēju īsti uzģērbt botu kājās. Sāku iet 5 cilvēku grupiņā, bet atbiru pēc pirmā kilometra kopā ar vēl vienu čali – Rihardu, kuram tulznas jau bija uzgājušas gaisā. Principā traki un nolēmu iet internetos, lai uzmeklētu autobusu tikšanai uz Rīgu. Pārākā nelaimes sajūta sāka nomākt apziņu un bija grūti noticēt, apzinoties, ka šādu distanci un vēl vairāk varu noskriet, bet šeit nekā.

Bet kā jau visos labos stāstos – brīnumi notiek. Atcerējos bērnības laikus, kad bieži staigāju basām kājām un nolēmu pamēģināt. Uzģērbu zeķi minimālai pēdas aizsardzībai un sāku iet pa ceļa malā esošo zālīti. Kāju pārņēma patīkamas sajūtas, jo tipiskā, apavos ieslēgā kāja kļuva brīva un izbaudīja apakšā esošās zālītes tekstūru. Bija jāuzmanās no čiekuriem un akmentiņiem, bet visādi citādi kustēšanās uz priekšu noritēja raiti. Liels bija arī pārējo pārsteigums, kad nonācu nākošajā nometnē ar smaidu uz lūpām. Šo sajūtu raksturotu vārds “augšāmcēlies”.

Turpinot ceļu ieguvu zināmu ievērību kolēģos, kuri apdzina un iejokoja par “zeķinga” kustību un inovatīvu pieeju pārgājiena tehnikai. Šis fakts uzjautrināja arī mani, bet bija diezgan skaidrs, ka noiet 90km principā basām kājām ir nereāli. Uzdevums skaidrs – jādabū apavi un piemērotākie būtu flip-flopi, jo manu padsmit tulznu izvietojums pārsvarā bija gar pēdu sāniem nevis apakšā. Nākamaja pilsētā, Mērsragā, neizdodas atrast manu iekāres objektu, tātad neko darīt, turpinam iet. Tika nosoļots 30km līdz kādā no piejūras ciema mājām sāku jautāt vai nevarētu iegādāties čības. Pēc pimā “atšuviena” mēģināju otro reizi un uzjautāju pāri sētai esošiem vīriešiem, kuros bija jaušama ballītes noskaņa. Par brīnumi laipnie kurzemnieki piešķīra 43. izmēra flip-flopus un uz maniem dotajiem eiro atbildēja ar “ej Tu bekot”, atsakoties pieņem naudu.

Jaunie apavi iedeva nu jau trešo elpu kustēšanās priekam un radās pārliecība, ka tomēr finišēšu. Šeit gan problēmas sagādāja kāju ikri, kuri tika sadzīti arvien pamatīgāk. Lieta tāda, ka, ejot zeķēs/flip-flopos, uz zemes tiek likta pēdas priekšdaļa, kas automātiski noslogo ikrus. Ar papēdi nebūtu variantu, jo ceļi un mugura sabeigtos diezgan ātri.

Nokļuvis otrās dienas nometnē uz saulrieta laiku, devos pie dakterītes, kura uzšķērda lielo tulznu [attēlā]. Diezgan pabriesmīga sajūta vairākas reizes izspiežot sulu un ielejot ūdeņraža pārskābi, bet bija tā vērts, jo trešajā dienā vispār nejutu to vietu. Kuriozs moments, kad kāds čalis stāstīja simt un vienu iemeslu kāpēc viņa botas nav īsti piemērotas un tad pienāku pie ugunskura savās čībiņās. Smiekli un jautrība :)

Mirklis pirms iznīcinošās operācijas

Gājienam ieejot finiša taisnē arvien vairāk neklausīja kājas. Turējāmies pie taktikas 1h iešana un 10 min pauze. Tieši pēc atpūtas pirmie solīši vairāk atgādināja pingvīna gājienu un pēc pāris minūtēm varēja ieieties normālā solī. Nokļūstot Jūrmalā tika iegādāts šampis un noskandinot finiša zvanu pārņēma līksma noskaņa – IZDARĪTS!

Ekipējums

  • Soma – diezgan parasta un lēta mugursoma, kas īsti nav domāta pārgājienam. Laikam pirku SportsDirect pa 12 Eur
  • Apavi – Asics, ar kuriem skrienu arī diezgan garus gabalus > 30km un līdz šim nebija problēmu. Tagad būs iemesls izglītoties par apaviem un smiltīm, lai nepieļautu iepriekšējās kļūdas
  • Zeķes 4 pāri, apenes 2 pāri. Zeķes speciālas sporta, bet diemžēl 3 īsās un vienas garās. Nākamreiz obligāti garās. Starp citu, garās kaut kad biju paņēmis Virsotnē un nesaplīsa ejot 30km pa asfaltu
  • Guļammaiss – tāda nebija. Paņēmu Gandrā pa 35Eur tādu lietu kā Bivy Bag jeb siltumsegu. Ļoti viegla 250gr, aizsargā pret mitrumu un vēju. Pirmajā naktī bija silti, bet otrajā no rīta tomēr diezgan pavēsi, jo ierāpos sasvīdis un mitrums kondensējās turpat iekšā, radot nepatīkamas rīta sajūtas. Ja paņem paklājiņu vai arī ierokas sūnās, tad nedraud aukstums no zemes. Mazliet neērti, ka siltumsega veidota relatīvi milzīgas aploksnes formā. Man prasītos mazāku un konkonu. Jāmeklē internetos varbūt ir kas vēl labāks
  • Pārtika – saldējuma ekselences kārba ar karbonādēm un maizītēm. Kulīte neder, jo izveidosies putra. Dažādi saldumi – Twix, Serenādes, Bounty un citi cukuru saturoši izstrādājumi. Pie ilgstoša sportiņa man parasti pieriebjas saldumi, tāpēc tās karbonādes bija, lai kompensētu garšu mutē. Pusceļā vienā no zvejniekciemiem nopirku kūpinātu zivi ar sieru pa 2.50Eur, garšīgi
  • Ūdens 2l. Tā kā gar jūras malu bija diezgan daudz ciemu, tad neiespringu uz ūdeni. Sākumā 2l, bet vēlāk 1.5l, ko regulāri uzpildīju
  • Medicīna – plāksteru paciņa lieti noderēja, bet vajadzēja divas, kur viena ir mazie plāksterīši un otra lielie. Marle, ūdeņraža pārskābe, talks. Neņēmu ibumetīnu, jo nekad neesmu lietojis pretsāpju tabletes. Urbānas leģendas gan vēsta, ka konstants “ibīša” līmenis asinīs ir “must have”
  • Mobilais, ārējais akumulators. Bija līdzi milzīga Nokia Lumia, kura ar saviem 3200 mAh izturēja visas trīs dienas pie samērā intensīvas lietošanas, ārējo bateriju nemaz nevajadzēja, kas bija vēl papildus 5600 mAh
  • Pieres lukturītis, jo tumsā gribi redzēt un arī autovadītāji pamana. Pirku lēto Rimi variantu pa 4 Eur
  • Mazs, viegls dvielītis. Noslaucīt mitrumu un smiltis no kājām
  • Apģērbs – paņēmu termoveļu, kas tika iegādāta skriešanai ziemā. Garās legingu bikses, īsais termokrekls, garais termokrekls, viegla jaka pret lietu un vēju. Līdz bija arī mazie šortiņu, kuri reizēm karstumā noderēja. Divi bafi, bet izmantoju tikai vienu. Viens kokvilnas džemperītis, kuru tā arī neizmantoju. Visi apģērba gabali ļoti viegli, silti, pirkti SportsDirect pa sakarīgām naudiņām, t.i. 6-15 Eur par gabalu. Latvijā cenas iet virs 30 Eur, kas šķiet mazliet neadekvāti
  • Trekinga nūjas. Tās man nebija, bet ja jāiet lieli gabali, tad lieti noder. Nākamreiz jāņem. Principā pirmie 30km neko nedod, bet tiklīdz kājas sāk pagurt, tad atslogo daļu kāju muskuļu uz rokām, kā arī iedod tempu
  • Flip-flopi. Kā jau minēju, tad aizņēmos pa ceļam vienā no ciemiem. Neiesaku nosoļot 60km kā es to darīju, bet ik pa laikam izvilkt kājas no botām varētu būt noderīgi

Nobeigumā paldies komandiņas piedriem. Drosmīgajai dāmai Sabīnei, kura veču kompānijā visprātīgāk rīkojās ar savām kājām un finišēja bez tulznām. Akselam, kuram par lielu brīnumu tikai 16 gadi, bet prātā jau pieaudzis cilvēks. Rihards, kurš apveltīts ar vislielāko gribasspēku, jo ar uzrautām tulznām pēdu apakšās noiet 90km ir varoņdarbs.

Paldies Baltais Kalns komandai, kura uzrīkoja neaizmirstamu piedzīvojumu un sapulcēja tik daudz draudzīgu un interesantu (šī vārda labā nozīmē) cilvēku.

Komandas spēks