Almata jeb Kazahstānas dienvidi

4

Esmu pabeidzis savu brīvprātīgo projektu un no Ust-Kamenogorskas devies uz Almatu. Interesantākais, ka dēļ sniegiem ziemeļos un plūdiem dienvidos no pilsētas nevarēja izbraukt 3 nedēļu garumā. Ja sākumā šķita kāpēc tad vietējie nevar iztīrīt ceļus, tad braucot autobusā sapratu problēmu, kas lieliski izpaudās uz ceļa. Dažviet bija redzamas saputinātas > 3m (nepārspīlēju) kupenas un tās sniedzās virs divstāvu autobusa jumta. Ceļš šajā kupenā drīzāk atgādināja tuneli caur, kuru lēnā garā centās izmanevrēt šoferis. Kā jau var noprast, tad ceļojums izvērtās visai interesants un mana kopējā autobusu braucienu statistika ir sekojoša – 4 no 6 reizēm Kazahstānā autobuss aizkavējās uz 7 stundām un tikai 2 reizes esmu atbraucis +- pusstundas robežās.

Pēc garā pārbrauciena tomēr vieksmīgu nokļuvu Almatā. Jāsaka, ka Kazahstānas dienvidi pamatīgi atšķiras no ziemeļiem. Šķiet, visi ārzemnieki uzreiz pamana un izbauda transporta kultūršoku, par kuru sīkāk:

Taksometri. Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet jebkura mašīna var būt taksis un tas, ko Tev atliek darīt ir pavicināt roku, nu gluži kā stopējot, un mašīna apstāsies. Tālāk norisinās saruna par brauciena samakus. Ārzemnieki, kuri neprot krievu valodu uzreiz iemācās atslēgvārdu “trista normaļno”, kas apzīmē 300 tengas (1LVL) par braucienu. Krievu mēlē runājošie var pacīnīties par izdevīgiem noteikumiem un, piemēram, pateikt 200 tengas. Ja neņem par šo naudu, tad centies nostopēt vēl 2 mašīnas un ja arī tās neņem, tad cel cenu augstāk par 100 tengām. Ja iekārotā vieta atrodas tālu, tad arī “trista normaļno” nelīdzēs un būs cena jāpaaugstina par 100 tengām.

Manuprāt, šī sistēma ir atbalstāma no “zaļo” puses, jo bieži vien automašīnā brauc 1 cilvēks un kāpēc, lai viņš nepaņemtu kādu līdzbraucēju, kas dodas tajā pašā virzienā. Protams, cits jautājums ir par nesamaksātajiem nodokļiem un stopētāju/vadītāju drošību.

Autobusi. Un te nu jāmin, ka, lai cik arī visiem nepatiktu “Rīgas satiksme”, tomēr, salīdzinot ar Almatas satiksmi, mūsējie ir gaismas gadu priekšā. Šajā pilsētā nekur nav minēti kādi autobusi apstājas pieturvietās un, uz kurieni tie brauc, nemaz nerunājot par karti google maps ar maršrutu. Sistēma ir diezgan nedraudzīga iebraucējiem, jo jāprasa cilvēkiem, kā tieši tikt uz nolūkoto vietu, bet tā kā garāmgājēji arī var kļūdīties, tad atliek vien meklēt autobusus pašam un vaicāt konduktoram. Starp citu, konduktors vismaz apģērba ziņā ir ļoti labi nomaskējies un vienīgā atšķiršanās zīme, kas padara viņu amata tiesīgu ir skaļie bļāvieni pieturvietās ar norādēm, uz kurieni šis autobuss dodas. Skats par rubli paverās autoostas reģionā, kur starp blīvi saspiedušamies busiem konduktori pamatīgi piepūla savus rīkles muskuļus, lai garāmejošie sadzirdētu maršrutu.

Diemžēl, Rīgas satiksme ir arī gaismas gadu priekšā Almatas autobusu cenām. Šeit brauciens izmaksā 0.17Ls un studentiem uz pusi lētāk. Ehhhh, Rīgā velosipēds izdevīgāks :)

Satiksme. Biju gaidījis kaut kādu Gruzijas vai Azerbaidžānas variantu, kad autovadītāji klaji ignorē sarkano gaismu, krustojumos tiek pielietots skaļākās taures likums, kad uz gājēju pārejām labāk nerādīties un par riteņbraukšanu var aizmirst. Protams, visu var uztvert relatīvi, bet, neskaitot pīpināšanu ik uz stūra, satiksme izskatās civilizēta. Uzdrošinājos pat noīrēt ričuku un aizlaist uz Tjan Šaņ kalniem. Sportiņš ne pa jokam, jo tika pievārēts vairāk nekā 1km kāpums, bet kalni bija to vērti.

P.S. Starp citu, piedzīvoju “dejavu”, biju pieteicies Kirgizstānas vīzai un galvā bija nodoms doties caur šo valsti uz Tadžikistānu, bet mēs visi labi zinām, kas tagad tur darās. Robeža tik kādi 30km no Almatas. Ehh, Gruzija, Kirgizstāna, kas nākošais? Uzrakstīšu vēlāk par tur notiekošu, bet vispirms jāapkopo uzzinātais no vietējiem un izlasītais internetā.

Stopēšanas guru – Antons Krotovs Rīgā

4

Nevēlos pārvērst savu blogu par reklāmu kādam, bet noteikti iesaku aiziet uz Antona Krotova lekciju. Viņu var nosaukt par guru stopēšanas jomā kā arī ļoti interesantu personību. Pat tiem, kuriem stopēšana neko neizsaka, iesaku aiziet paklausīties. Būs interesanti, vērtīgi un ar humora pieskaņu (diemžēl, tikai rus). Pats esmu bijis divreiz un guvis šo to iedvesmai! Oficiālā informācija zemāk:

Vai ceļošana nav bēgšana no reālās dzīves?
Drīzāk tas ir solis pretī reālajai dzīvei.

/ A. Krotovs/ (more…)

Cenas Kazahstānā

19

Kādu laiku atpakaļ saņēmu jautājumu cik lēta/dārga dzīve ir Kazahstānā. Īsi sakot, te ir lētāk nekā Latvijā, bet lai nojaustu cik īsti, tad nolēmu veikt cenu aptauju. Apskatot cenas jāņem vērā, ka tās sastādītas pēc Ust-Kamenogorsk datiem, kas nav ne galvaspilsēta Astana, ne Kazahstānas lielākā pilsēta – Almata, kur noteikti viss ir dārgāk. Starp citu, Kazahstānas valūta ir tenga (aizdomīgi līdzīga krievu vārdam “dengi”) un 1 mūsu LVL rupji noapaļojot ir 300 vietējās tengas. Ērtības labad visas kalkulācijas jau esmu veicis ;)

Pārtikas produkti:
(augļu un dārzeņu cena ir fiksēta ziemā, šķiet vasarā situācija citādāka)
ūdens 1.5l – 0.17 Ls
maize – 0.17 Ls
piens (1l) – 0.40 Ls
kartupeļi (1kg) – 0.20 Ls
kāposti (1kg) – 0.27 Ls
burkāni (1kg) – 0.20 Ls
sīpoli (1kg) – 0.27 Ls
gaļa (1kg) – 2.70 Ls
olas (10) – 0.60Ls
siers (1kg) – 3.30 – 4.30 Ls
cukurs (1kg) – 0.40 Ls
kafija (200g) – 1.30 Ls
Rolton zupiņa – 0.10 Ls
CocaCola(0,5l) – 0.23 Ls
āboli (1kg) – 1.10 Ls
apelsīni – 1.30 Ls
banāni – 1.30 Ls
(more…)

Kā būt par skolotāju Kazahstānā? (+FOTO)

21

Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem minēju, ka esmu brīvprātīgais Kazahstānā, kurš skolās māca angļu valodu, nu vairāk vai mazāk “māca”. Tā kā iespaidi jau pašā sākumā bija diezgan dažādi, tad vēlējos pavadīt ilgāku laiku un tikai tad aprakstīt visu blogā.

Lai saprastu kopējo ainu, tad es mācīju vai vismaz rādīju prezentācijas par Latviju sākot no 6tās klases un līdz pat 11tajai, turklāt dažādās skolās. Labā ziņa ir tā, ka manā pārziņā nebija gramatika, jo manas zināšanas šajā jomā varētu tiešām iebiedēt pat visslinkāko skolēnu. Vairāk vai mazāk bija uzdevums runāt ar jauniešiem un likt viņiem komunicēt angļu valodā, kas šad tad ir visai grūti izdarāms. (more…)

Kā prezentēt Latviju starptautiskos jauniešu pasākumos?

21

Uz šī raksta ideju mani uzjundīja Zuzes albums mūsu oranžā portāla galerijā. Precizēšu, ka ar starptautisku pasākumu, es esmu domājis neformālu jauniešu tusiņu ar valstu tematiku. Tā kā pats esmu vairākkārtīgi ņēmis dalību burziņos ar ārzemniekiem gan Erasmus studijās, gan jauniešu apmaiņās, gan vienkārši tāpat, tad laika gaitā jau ir izveidojies viedoklis par to “kas un kā”. Ceru, ka manu viedokli ņems vērā aktīvie Latvijas jaunieši un jaunietes, bet kas jo vēl svarīgāk, vēlētos uzzināt jūsu pieredzi un arī viedokli šajā jautājumā.

Tā kā Latvija ir relatīvi maza valsts un ietekmējusies no vairākām kultūrām, tad teorētiski mums nav īpaši lieli resursi un izredzes izcelties uz tādiem kultūras flagmaņiem kā Spānija, Itālija, Francija, Brazīlija, Ķīna u.c. Bet kā rāda pieredze, tad nav nemaz tik švaki ar mūsu kultūras bagātību pie nosacījuma, ja to pareizi pasniedz.

Galvenokārt, jāatcerās, ka tusiņš nav tikai nacionālo dzērienu un ēdienu pasniegšana. Latviešiem ir pietiekami daudz rotaļu, deju un citu fizisku aktivitāšu, ko nebūs redzējis neviens svešzemnieks, bet par to mazliet vēlāk.

Dzērieni. Manuprāt, šī sadaļa lielākoties aprobežojas kā tipiskā “Rīgas balzāma” atrādīšana tīrā veidā vai sajaukumā ar upeņu sulu. Parasti tas beidzas ar sašķobītu sejas izteiksmi un nepārliecinošiem mēģinājumiem slavināt tikko izdzerto dziru. Ja rietumu pasaulei balzāms ir neko neizsakošs un negaršīgs produkts, tad mūsu pēcpadomju areālā lietas izskatās daudz cerīgākas. Ir gadījies, ka braucot vilcienā uz Sibīriju nāk tantuki un reklamē savu vietējo produkciju “takoi kak rižškij” (tik pat labs kā Rīgas balzāms). Piemēram, Gruzijā, Azarbaidžānā, Armēnijā jaunieši ļoti labi zināja balzāmu un pat prasīja vai mēs esam paņēmuši līdzi. Arī Kazahstānā ļaudis ir dzirdējuši par šī alkohola produkta eksistenci. Rezumējot balzāma jautājumu šķiet, ka jāskatās ne tikai uz auditorijas tautību, bet dzērienam jāpiedod jauna elpa, piemēram, ir receptes šotu glāzītēs ar persiku sulu utt. Kāda ir Tava slepenā recepte? (more…)

Kuriozs atgadījums iz CouchSurfing pieredzes

13

Iepriekšējā rakstā par CouchSurfing minēju, ka uzrakstīšu smieklīgu atgadījumu no savas hostošanas pieredzes. Galvenais, jāsaprot, ka šādi piedzīvojumi nenotiekt katru dienu un nav normāla CouchSurfing situācija.

Sāksim ar to, ka labu laiku atpakaļ saņēmu vēstuli no trīs Erasmus studentiem (francūža, spāņa un beļģa), kuri bija nolēmuši paceļot. Tā kā 3 džekiem ir grūti atrast naktsmītni, tad nolēmu palīdzēt. Puiši ieradās un bija visnotaļ sakarīgi un runājami. Atceros, ka viņi palika 2 naktis un pēdējā no tām gāja ballēties. Tā kā man nākošajā dienā bija darbs, tad laipni attiecos no lieliskās iespējas doties uz “Frančiem” (neatceros garo nosaukumu). Starp citu, šķiet, gandrīz katrs lasītājs zina par šo leģendāro vietu Mazajā monētu ielā.

Manu saldo miegu sešos no rīta pārtrauca dzīvokļa zvans, kas pavēstīja par piedzīvojumu meklētāju mājās pārnākšanu. Kā izrādījās alkohola klātbūtne jauniešos bija acīmredzama un jūtama, bet tas netraucēja visiem doties pie miera.

Jau pēc trijām stundām izdzirdēju šausminošu kliedzienu. Izrādījās, ka spānis bija piecēlies visātrāk un nelabā balsī auroja, ka lidmašīna lidošot prom jau pēc stundas. Tas nozīmēja, ka līdz check in beigām bija vien 20 minūtes. Kamēr es centos saprast, kas notiek, spānis izrāva no gultas pārējos divus jauniešus un trijotne, ātri pasakot goodbye, nozuda durvju virzienā. Ar vieglu smaidu pavadīju ārzemniekus un devos čučēt tālāk.

Kā izrādās, piedzīvojumi vēl nebija galā. Pēc minūtēm 40 saņēmu zvanu no jau iepriekš minētā spāņa. Savu miegu pārtraucot jau trešo reizi, saņēmu fenominālu situācijas aprakstu “Hi Guntis, right now I am in the airport. The belgium guy is vomiting on the airport floor and we have lost a french guy.” Pēc tam sekoja jautājums, kas izsistu no sliedēm jebkuru cilvēku “What should I do?” Es tiešām nezinu kādu atbildi viņš gaidīja, bet jebkurā gadījumā, man nebija padomā nekas tāds, kas atrisinātu radušos situāciju.

Cik nopratu, tad spānis tomēr piedabūja pie dzīvības beļģu jaunieti un abi veiksmīgi iekāpa lidmašīnā. Bet kur tad palika francūzis? Atbilde nebija ilgi jāgaida. Tās pašas dienas vakarā, ap 11tiem ieskanējās dzīvokļa druvju zvans. Uzminiet nu, kas mani sagaida aiz durvīm? Tieši tā! Nelaimīgs un pavisam sašļucis stāvs no visu meiteņu lolotās romantiskās valsts – Francijas.

Līmējot savu filmu Remī (Rémy), tā starp citu sauca jaunieti no Parīzes, atklāja, ka esot piecēlies no spāņa kliedzieniem. Tālāk ātri esot saģērbies un devies līdzi abiem iepriekš pieminētajiem Erasmusiešiem. Pēc šīs epizodes Remī iztrūka pāris kadru no rīta cēliena. Vienīgais, ko viņš atcerējās, ka pēc iziešanas no dzīvokļa esot pamodies uz ielas un blakus neesot bijis ne spāņa, ne beļģa.

Lai arī kā nebūtu, bet viss beidzās laimīgi. Tās pašas dienas vakarā francūzis nopirka diezgan dārgas biļetes un jau rītā devās mājup, kur viņu sagaidīja sesija un eksāmenu kaudze.

Stāsta morāle? Ja nākamaja rītā jādara kas svarīgs, tad “Franči” nav no ieteicamākajām vietām, kur doties ;)

Joki ar elektrību Kazahstānā

11

Jau pagājušajā nedēļā twiterī pieminēju elektrības problēmas Ust-Kamenogorsk pilsētā. Pēc vietējo izprašņāšanas beidzot noskaidroju stāsta sižetisko līniju, kā arī situācijas atrisināšanos, kas lika maniem vēdera muskuļiem sarauties histēriskos smieklos.

Sāksim ar to, ka enorgopiegādes jomā pilsētā valda monopols, kura galvgalī ir uzņēmums ar nosaukumu “Шыгысэнерготрейд “. Kādu dienu kompānijas vadība nolēma paaugstināt tarifus, taču tas nebija izdarāms, bez valsts regulatora piekrišanas. Starp citu, patreizējais tarifs sastāda 2 santīmus par kilovatstundu un plānotais jaunais būtu bijis 3 santīmi.

Tā kā abas puses nespēja rast kopēju kompromisu, tad monopoluzņēmums nolēma rīkoties uz savu galvu, kas šķita visai savdabīga. Katru dienu elektrība tika atslēgta uz pāris stundām, turklāt tas tika darīts pēc nejaušības principa, respektīvi, nebija zināms kuros pilsētas rajonos un uz cik ilgu laiku nebūs elektrības. Piemēram, skolā pārtrauca stundas, jo pēkšņi pazuda gaisma vai arī atnākot uz mājām secinājām, ka jāmeklē sveces. (more…)

Go to Top