Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem minēju, ka esmu brīvprātīgais Kazahstānā, kurš skolās māca angļu valodu, nu vairāk vai mazāk “māca”. Tā kā iespaidi jau pašā sākumā bija diezgan dažādi, tad vēlējos pavadīt ilgāku laiku un tikai tad aprakstīt visu blogā.

Lai saprastu kopējo ainu, tad es mācīju vai vismaz rādīju prezentācijas par Latviju sākot no 6tās klases un līdz pat 11tajai, turklāt dažādās skolās. Labā ziņa ir tā, ka manā pārziņā nebija gramatika, jo manas zināšanas šajā jomā varētu tiešām iebiedēt pat visslinkāko skolēnu. Vairāk vai mazāk bija uzdevums runāt ar jauniešiem un likt viņiem komunicēt angļu valodā, kas šad tad ir visai grūti izdarāms.

Kā jau nopratāt, tad pirmā problēma bija nepietiekošas valodas zināšanas, bet no otras puses tas savā ziņā kalpoja kā pluss, jo neticu, ka lielākā daļa skolēnu saprastu ātri runājošu britu salu iemītnieku. Turklāt mana runa ir salīdzinoši vienkāršāk uztverama, kas ir pozitīvi parastam skolēnam. Dažkārt nācās sarkt par kāda vārda aizmiršanu vai nespēju pietiekoši skaidri izteikties, bet vienmēr izlīdzējos ar teicienu “nepieļaujot kļūdas valodu neiemācīsies”.

Otra problēma, ar kuru saskāros un kuru šķiet apzinās katrs skolotājs, ir dažādais skolēnu sagatavotības līmenis. Es tiešām nezināju, ko iesākt, kad klasē pāris cilvēki diezgan brīvi runā angliski, lielākā daļa stostās un ir tāda, kuri pilnīgi neko nesaprot. Būt par skolotāju nav tik vienkārši un laikam šo prasmi – strādāt ar pilnīgi visiem, iemācās daudzu gadu pieredzē. Visticamāk man sanāca vairāk palīdzēt tiem, kuri jau kaut cik ievingrinājušies angļu mēlē.

Kas mani patīkami pārsteidza, tad pilnīgi visur skolēni bija ieinteresēti redzēt un dzirdēt ārzemniekus. Līdz šim mans priekšstats par skolēniem bija salīdzināms ar pubertātes pārņemtiem un līdz galam nenobriedušiem, siekalainiem tīņiem, kuriem galvenais ir uzlekt augstāk par savu pēcpusi un apmierināti parādīt pasaulei savu ego. Cik labi, ka var lauzt stereotipus ;) Gandrīz visas stundas pagāja ieienteresētā gaisotnē un skolēni alka uzdot jautājumus pat noskanot pēdējam zvanam. Super!

Lai arī jaunieši lauza manus stereotipus saistībā ar trokšņojošu bērnu baru, tomēr negatīvi pārsteidza ar savām interesēm. Tā kā mācību programma bija tīri manā ziņā, tad nolēmu eksperimentēt un izvēlēties dažādas tēmas. Kā izrādās, tad skolēni pilnībā pārzināja dzeltenās preses nianses un spēja nosaukt visus Andželīnas Džolijas sīčus un kurā gadā Britnija Spīrsa noskuva matus, bet izrādīja pasivitāti pasaulē notiekušajos procesos un kaut ko saistībā ar ekonomiku vispār nevajadzētu prasīt. Radās doma, ja man kādreiz būs sīči, tad es izmetīšu laukā TV kasti (ja man kāds to uzdāvinās) un sadedzināšu katru “Privātās dzīves”žurnāleli, ko redzēšu savā ceļā. Varbūt šajā vecumā ir normāli piebāzt galvu ar nevajadzīgām un pilnīgi absurdām lietām, bet jebkurā gadījumā es to neatbalstu.

Turpinot negatīvo tematiku, tad vēl ļaunāk par dzeltenās preses popularitāti tīņu vidū mani pārsteidza universitātes. Es vispār nesaprotu, kāpēc tādam amatierim kā man būtu kaut kas jāpasniedz universitātē, turklāt tulkiem un angļu valodas skolotājiem, kuriem pēc būtības jābūt profesionāļiem? Līdz šim man valdīja priekšstats, ka darot kaut ko tādu ir jābūt sertifikātam vai kādam citam valodu zinības apliecinošam dokumentam, bet kā izrādījās NĒ, mani uzaicināja vienreiz nedēļā vadīt angļu valodas lekciju Reģionālajā Kazahstānas Universitātē. Ja jau braucu atpakaļ uz Latviju un šeit mani neviens vairs neredzēs, tad nolēmu “pablamēties” un paskatīties, kas notiks. Biju šokā. Otrais kurss angļu valodas tulku un skolotāju specialitātē tikai ar grūtībām kaut ko saprata, par runāšanu nebija ne runas. Šķita pat sestā klase bija spējīgāka. Nākošajā lekcijā, pasniedzot trešajam kursam, situācija bija jūtami labāka un pat eksistēja studenti, kas komunicēja labāk nekā es. Jebkurā gadījumā līmenis šeit ir diezgan dažāds un līdz ar to arī neskaidrs nākotnes jautājums, jo pastāv visai liela iespēja, ka kāda no otrā kursa studentēm pasniegs skolā un līdz ar to noraks skolēnu zinību līmeni, kur varbūt kāds no viņiem sagribēs būt skolotājs un turpinās šo riņķa danci.

Ne viss rādās tik drūmās krāsās, skolā pastāvīgi saskāros ar kurioziem. Pirmkārt, jau devītās klases meitenes, kuras dabūjušas telefona numuru, terorizēja naktīs un sūtīja dažādas īsziņas. Dažreiz pat nevarēja saprast vai saņemtā ziņa ir divdomīga dēļ tīņa vecuma vai arī angļu valodas kļūdām. Šo divu mēnešu laikā tiku uzlūgst būt par deju partneri, saņēmu skumju “I miss you”, piedāvājumu atnākt ciemos utt. Es nezinu kāda situācija ir Latvijā, bet pieņemu, ka no augstskolas praktizējošam studentam, piemēram, 12. klasē ir visai lielas iespējas pasākt kaut ko vairāk par mācīšanu skolas solā :D

Iz kuriozi sērijas jāpiemin tas, ka skolēniem neatklāju savu prasmi runāt savā lauzītajā krievu mēlē un saprast, ko viņi saka (starp citu, kazaku valodu šeit gandrīz nelieto). Tikai pēdējā dienā, sakot atvadu vārdus, nomainīju no angļu valodas uz krievu un redzēju daudzas izbrīna pilnas un sarkstošas sejas izteiksmes. Ieplānotais joks bija izdevies teicami, pie kam tikai viena klase nejauši atklāja šo noslēpumu pirms laika.

Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu pieredzi. Aizbraukt uz citu valsti un būt pirmo reizi skolātājam ir interesanti un noderīgi. Uzzināt ar grūtībām, ar kurām saskaras skolotājs un pašam atrast metodes kā risināt šīs situācijas. Protams, viens ir pamēģināt, uzzināt ko jaunu un uz uzlabot savu prezentēšanas prasmi, bet pavisam cits ir turpināt. Pagaidām nevilina iespēja pasneigt kaut ko bērniem, bet kā saka “You never know”!

Prezentējam Latviju un Brazīliju.
Prezentācija,

Skolas ēdnīca, kopā ar 9. klases meitenēm.
Skolas ēdnīca Kazahstānā

Darbs Kazahstānas skolā

AIESEC prezentācija.
AIESEC prezentācija Kazahstānā

Universitātē ar studentiem (kaut kāds matainais pa vidu :D ).
AIESEC prezentācija Kazahstānā

Brazīlijas prezentācija. Nekur nevaru atrast LV, bet gan jau būs vēlāk…
Brazīlijas prezentācija

Ļoti “ieinteresēti” skolēni :D
Ieinteresāti skolēni

10. klase
10. klase