Tā kā tehnoloģiju attīsta viena somu kompānija, tad mēs “MightyFingers” programmēsim pirmās spēlītes balstītas uz to. Izstrādes jautājumos jūtamies pietiekoši spēcīgi, bet problēma ir izdomāt kādu nebijušu ideju. Līdz šim spēles galvenokārt tika balstītas uz grafiskiem elementiem, dažadiem “bling blingiem” un citām dizaineru izvirtībām. Tagad ir jāatmet šī domāšana un jāizstrādā kaut kas tāds, kam pamatā ir jušana un visas grafikas ir sekundāras. Tas ir GRŪTI!

Protams, rodas loģisks jautājums – kas man par to? Es saprotu, ka latviešu tipiskā domāšana ir “kāds mani apčakarēs”. Jā, mēs varam savākt ideju un teikt, ka to izdomājām mēs, bet mērķis šim pasākumam ir atrast tiešām trakas un nebijušas idejas un ja autors ir spējīgs attīstīt tās tālāk, tad sadarbība/atlīdzināšana nav problēma. Pašlaik esam vairāk tehniska nevis kreatīva komanda, līdz ar to radošums ir vērtē. Rakstam savas idejas vai nu komentāros vai uz manu e-pastu, ko var atrast kontaktos.

Pāris nosacījumi:

• Spēles balstīta uz jušanu. Dažādi kontroļi vai virtuālas klaviatūras, ko var sajust, nav mērķis, jo tā ir tikai papildus “fīča”.
• Magnētiskais lauks ir diezgan vājš, līdz ar to nekādus spēcīgus efektus nevar iegūt.
• Lauku var regulēt dinamiski, t.i. tas var mainīties spēles laikā plus var regulēt tā stiprumu.
• Netiek atbalstīts “multitouch”. Ja pieskaramies ar visiem pirkstiem, tad magnētiskais lauks darbojas uz visiem nevis konkrēti uz katru.
• Šobrīd nekoncentrējamies uz braila rakstu vai uz idejām, kas saistītas ar neredzīgajiem (šis ir uzstādījums no somiem). Uz nākotni, gan paturam prātā.
• Idejas ar principu “Pr0n always works” netiek akceptētas.
• Idejas var paust jebkurš sākot no sētnieces līdz valsts prezidentam, jebkuru ādas krāsu, reliģisko pārliecību un dzimumu

Atkāpe par Aalto, jo mēs neesam gluži akadēmiskā vidē, bet Aalto “Venture Garage” jeb vienkārši garāžā, kurā notiek viss praktiskais, kas vien var notikt. Aalto Universitāte ir izveidota pagājušogad, apvienojot 3 dažādas augstākās mācību iestādes – IT, dizains, bizness. Garāža ir vieta, kur satiekas šīs trīs tik dažādās sfēras, rada fantastiskas idejas un realizē tās. Vieta pārdomām tiem studentiem, kuri bļauj pret apvienošanos Latvijā, ne?

Venture Garage pati par sevi ir veca garāža, kas izremontēta un izskatās ļoti stilīgi – komandām salikti kuģu konteineri, kuros iekšā dīvāni, LCD, tāfele un citas nepieciešamas lietas, lai darbotos. Ir nodrošinātas visas iespējas printēt, veikt Skype videozvanus augstā kvalitātē, arī šis tas no tipogrāfijas ir pieejams, piemēram, uzlīmju vai lielformāta plakātu printēšana. Ierīkotas divas virtuves, starp kurām var sazināties ar video palīdzību (diezgan liels fun). Protams, neiztikt arī bez somu tradicionālās saunas. Kopumā radīta ļoti interesanta un motivējoša gaisotne, kas atšķirās no garlaicīgajiem biroju būceņiem un tieši laikā stundetu izpausmēm.

Venture Garage - biroju vietā ir konteineri

Tāds izskatās komandas konteiners no iekšpuses

Lai arī iekārtojums ir svarīgs, taču bez reāliem cilvēkiem/mentoriem šis viss nebūtu nekas. Pie mums regulāri nāk investori vai arī cilvēki no tādām kompānijām kā Nokia, Skype, Apple, Google, Angry Birds u.c. Tie nav cilvēki, kas sasnieguši kaut ko vietējā Somijas mērogā, tie ir cilvēki, kas mainījuši pasauli, domā globāli un cenšas pacelt studentiem domāšanas latiņu augstāk, lai tie neaprobežojas ar vienkāršu mājas lapu taisīšanu vai kādu citu sviestu, jo tu esi tieši tik liels, cik lielas ir tavas domas.

Turpinot ideju par Startupiem, Somijā izcīnījām biļeti uz jauno uzņēmēju paradīzi – Silīcija ieleju. Lai arī šī “biznesa ekskursija” būs tikai vienas nedēļas garumā, toties tā būs vērtīga pieredze apošņāt gaisu uzņēmējdarbības/inovāciju Mekā. Izrādās, ka ir jau norunāta tikšanās ar MySQL dibinātāju: Michael Widenius un cerams arī kādu cilvēku no Zyngas. Izklausās iespaidīgi!

Mazliet par pašu ideju. Sākotnēji tā bija tanku spēle, ko varēja spēlēt reālā laikā interneta pārlūkā ar saviem draugiem. Līdzīgi kā BattleCity 90tajos uz žiletona to darīja liela daļa jaunatnes (ehh, atmiņas…). Visa procesa un mentoringa rezultātā transformējām ideju un veidosim spēļu dzini pārlūkā html5/javascript, ar kuru varēs darboties reālā laikā – socket.io, node.js. Protams, šīs lietas nav nekāds radikāls jaunums un ir vairāki konkurenti, kas ir sasnieguši atzīstamus rezultātus, taču tirgus niša tur joprojām ir un redzēsim, vai mums sanāks to iekarot.

Nobeigumam – nezinu vai izdosies kļūt “stāvus bagātam” un nopirkt dārgāko Ferrari, visdrīzāk nē! Varbūt nāksies atgriezties Latvijā ar pēdējām kapeikām kabatā, taču nauda nav galvenais, to vienmēr var nopelnīt. Dažreiz ir svarīgāk riskēt, jo šādu dzīves skolu un neatsveramu pieredzi neizdosies iegūt nevienā akadēmiskā iestādē, līdz ar to jāizmanto iespēja tagad, nevis jāatmet ar roku un jānožēlo to visu atlikušo dzīvi.

P.S. Vēlāk uzraksīšu par tām lietām, ko esmu iemācījies šeit un ko akcentē mentori.

P.S.2. Komandai var sekot līdzi www.mightyfingers.com lapā.

Ernests no soon gan jau labi atcerās šo

Tātad par visu no sākuma. Uzņēmuma bija vajadzīgs teksta ievadītājs/noformētājs mājaslapai un e-pastu listēm uz pilnu slodzi. Papildus bija jāparūpējas par twitter kontiem, reklāmas cenu noskaidrošanai un dažiem citiem sīkumiem. Būsim godīgi – to prastu katrs daudz maz datoru redzējis cilvēks. Par priekšrocību tika uzskatītas HTML, CSS prasmes, kā arī rakstītprasme latviešu, angļu, krievu valodās. Sludinājumu ievietoju ss.lv un zip.lv portālos. Tā kā visapkārt valdīja “krīze”, tad jau biju sagatavojies lielajam e-pastu vilnim un pretī sūtīju pārbaudes uzdevumu – bildi, kurā attēlotais jāuztaisa HTMLā. Plus iedevu linkus uz tutoriāļiem, ja nezina, tad lai iemācās. Uzskatu, ka šo iezīmēšanas (!) valodu nevis programmēšanas valodu var apgūt jebkurš cilvēks un nereti nākas pielietot zināšanas, ja daudz jāstrādā ar tekstu noformēšanu WEBā.

Statistika:
Tika atsūtīti 83 e-pasti.

Izglītība: 2 skolnieki, 8 ar vidusskolas izglītību, 17 ar pirmā līmeņa augstāko (tehnikumi, arodskolas), 25 studenti, 15 ar bakalaura grādu, 7 ar maģistra grādu, 9 nebija norādījuši izglītību.

Lielais vairums iepriekš strādājuši par konsultantiem, pārdevējiem, sekretāriem. Pieteikušo skaitā bija arī karavīri, viesmīļi, grāmatveži, apsargi, krāvēji, būvnieki, arī web dizaineri un tulki. 8 cilvēkiem nebija iepriekšējas darba pieredzes. Pārsteidza, ka 3 kandidātiem bija ļoti labs CV ar maģistra grādu un strādāts nopietnos amatos, un izskatījās, ka šie cilvēki meklēja jebkādu darbu.

36(!) no e-pastu adresēm bija “kreisas”. Visvairāk fascinē atsūtītais CV no maliasadistka@…. Super, uz darbu piesakās maza sadiste (no kriev. val), taču arī citu interesantu adrešu netrūka: hex4gon@…, juriiic69@…, g0dwin@…, p2pinfo@…, jacexxx2008@…, sk8punk@…, hope.credit@… . Es atvainojos, bet tas jau rada iespaidu par darba meklētāju pokemonu dabu. Tā kā šīs nebija vienīgās asprātības, tad uz statistikas apkopošanas beigām bija doma ieviest pokemonpunktus par visneatbilstošāko darba pieteikumu katru no turpmākajām kategorijām.

Ņemot vērā, ka vakance ir teksta ievadītājs, būtu ļoti bezatbildīgi sūtīt CV un e-pasta vēstuli ar kļūdām. Līdz šim nebiju iedomājies, ka šī elementārā lieta ir tik izplatīta. 19 CV bija ar kļūdām, 4 atsūtīja krieviski, lai gan sludinājumā bija saprotama latviešu valoda, 11 vispār neatsūtīja CV. Daži aprobežojas ar frāzēm, “Esmu apguvis HTML, interesējos par vakanci”, daži aizmirst pievienot pielikumā CV, bet pat pārprasot nevar atsūtīt. Secinājums, mazliet vairāk kā puse jeb 49 cilvēki vismaz reizi pārlasa savus tekstus un tikai tad sūta tos tautās. Nevaru noturēties un pievienot ģeniālus izteicienus. Tātad iedomājamies, uz teksta ievadītāja vakanci atnāk e-pasts ar tekstu “ātri un pāreizi ievadu jebkurus tekstus“, vai arī “esmu atbaidīgs visās jomās”.

Esmu arī novērojis, ka vairāki cilvēki neizprot CV kā īsu un kodolīgu faktu izklāstu par sevi. Tā vietā tiek atsūtīts sacerējums, daži narcisi (abu dzimumu) pat iemanās pievienot vairākas bildes. Tik pat populāra ir dažādu prasmju uzskaite – WinRar, 7zip, zip, visi interneta pārlūki, ofiss utt, tiek pārskaitīts viss, kas kaut reizi dzīvē ir instalēts vai dzirdēts. Nu ļoti vajadzīgi un pārdomāti. Es arī brīnos par cilvēku uzcītību uzrakstīt CV uz 14(!) lapām vai ielikt bildi, kas sver 6MB(!). Ja kaut kā jāizceļas, tad kāpēc ne?

Uzminiet cik daudzi izpildīja uzdevumu? To izdarīja vien 16 cilvēki. No vienas puses man bija, prieks, jo tas krietni sašaurināja izskatāmo cilvēku loku, bet no otras puses tas norāda darba meklētāju slinkumu. Nav liela māksla aizrakstīt 100 uzņēmumiem. Ir māksla, izpildīt prasības, sagatavoties un vēl jo vairāk nākt klajā ar saviem ieteikumiem un uzlabojumiem. Vai nav laba viela pārdomām tam, kas lasa šo rakstu un meklē darbu?

Nobeigumā kuriozu daļa
- meitene CV pa 3/4 lapas ievieto savu seksīgu bildi. Katram sava pieeja un nešaubos, ka viņa atrada darbu, tikai diez vai saistītu ar teksta ievadīšanu. (Lai pasargātu sevi no tiesu darbiem seja un vārds nomaskēti)
- sludinājumā nebiju prasījis motivācijas vēstuli, taču gadījās vairāki, kuri atsūtīja kaut kādu klišejiski uzmetumu, kas der praktiski visam, bet viens pat izcēlās nenomainot kāda cita uzņēmuma nosaukumu.
- dažreiz CV liek sadaļu personiskās īpašības un parasti raksta kaut ko par “augstu atbildības sajūtu”, “prasmi strādāt komandā” un tamlīdzīgi nodrāztiem tekstiem, bet izrādās tā nedara visi. Vienā CV pie īpašībām skaidri un gaiši ir ierakstīts “antisociāls“. Visu cieņu par aktlātību, bet skan kaut kā atbaidoši.
- atnāk e-pasts, kura autore, acīmredzot, ir sieviete, taču CV vārds un uzvārds vīrieša. Skatos tālāk, pie kontaktiem arī sievietes e-pasts. Kaut kas man nesaprotams, sieva organizē un komunicē, bet vīrs strādā?
- CV sadaļā papildus informācija, citēju “Nav problēmas ar smaguma celšanu”. Tā vien šķiet, ka katru dienu ofisā pārnēsājam armatūras blokus
- Vienkārši citēšanas vērts:

"Sveiki!Cik saprotu,darbs no mājām?
Es perfekti pārzinu datoru,ļoti patīk izvietot visur labas reklāmas,uz kurām cilvēki arī tiešām atsaucās.
Twitteri lietoju jau 2 gadus. Hotmail tāpat. Un visu jūsu minēto arī!
Problēma ir tikai viena! man ir 15 gadi! 
vai tas ir šķērslis?"

Papildināts:
Komentāros cilvēki izteica vēlmi redzēt uzdevumu, tad ieliku ekrānšāviņu. (Kļūdas ir pieļautas speciāli)

Tā kā uzdevums nebija domāts perfektai izpildei, bet vismaz lai cilvēks pakustina smadzenes, saprot pamatus un kaut ko uztaisa, tad tika pieņemti visi atsūtītie darbi. Viens no piemēriem:

Maza atkāpe – neesmu reliģiozs cilvēks un negribu iedziļināties bezvērtīgās diskusijās, bet daudzu lietotāju prātos mājo saprašana “linux ir ļauns, windows ir labs”. Lai arī lielākā daļa no cilvēkiem nekad nav reāli paskatījušies ārā no sava loga (Windows), tomēr mainīt savu reliģiju (jeb ieradumus) ir manāmi grūtāk nekā iedzīt ar mietu Daugavā, kas varbūt palīdzēja 11gs vācu krustnešiem cīņā ar pagāniem.

Secinājums – pārliecināt paziņu par Linux saimes OS ienākšanu datorā būtu muļķīgi, bet instalēt XP būtu tikpat negudri, jo pēc kāda laika šo procesu nāktos atkārtot. Te nu ķēros pie mazas viltības un teicu, ka lielais tēvocis no ASV vārdā Bils ir izgudrojis super jaunu lietu kā “Windows Ubuntu”. Tā kā tikko esot parādījusies, tad nevienai draudzenei vēl nebūs un strādās ātri un bez vīrusiem. Izrādījās, ka “pirmais ciemā” taktika strādā un pēc viena vakara meitene saņēma Ubuntu 10.10 pārliecināta, ka tas ir jaunākais Windows.

Prasīsiet, kas tālāk? Pēc 2 dienām izrādījās, ka nebiju uzinstalējis Skype un vlc. To ātri izlaboju, plus samelojos par Openoffice, bet visā visumā tādas svarīgas lietas kā draugi un inbox strādāja. Vēl pēc 2 nedēļām saņēmu dusmīgu zvanu, ka darba kolēģis esot “izglītojis” par manu blēdību, pateicis, ka “Linux nederot viņas datoram” un kopš tā laika ar mani nerunās

Te nu pārejam pie sociālā eksperimenta puses. Es vēlētos uzzināt vai vēl kāds ir mēģinājis līdzīgu taktiku un vai ir sanācis? Es saprotu, ka daudziem cilvēkiem ir kāda neaizstājam programma kā AutoCad, Flash, ArcGIS vai cita, taču lielajam vairumam vairāk kā internetu un darbu ar dokumentiem nemaz nevajag. Tāpēc lasītāj, griežos tieši pie Tevis. Ja zini, kādu, kas ar datoru ir uz Jūs un viņam/ai nav neaizvietojamu programmu, tad pacenties uzlikt Ubuntu un ziņot par rezultātiem. Varbūt šī ir pareizā taktika – sākt no otra gala, t.i. iemānīt neizglītotiem lietotājiem OpenSource ir efektīvāk nekā pārliecināt daudz maz zinošu cilvēku, jo kā rāda mana pieredze, tad ar argumentiem parasti ir par maz.

P.S. Lai veicas un ziņojam par rezultātiem!

Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!

Izvairoties no standarta tūrista piegājiena (hoteļi, tūristu autobusi utt), Tavu dzīvi interesantāku ārvalstīs padara CouchSurfing, stopēšana un, ja atliek laiks, tad arī Geocaching. Protams, visas šīs iespējas ir ne tikai foršas, bet arī krasi samazina izdevumus

Kārdinājumam, Balkānu stopējiens 2009 (Bildē Adrijas jūra, Horvātija, Rijeka)

Maršruts. Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem rakstiem, ka nepatīk kratīties lielos gabalus cauri Polijai, tāpēc izmantoju Ryanair. Šoreiz lidojums Kauņa -> Barselona, uz pilsētu, kurā vērts atgriezties. Dienās zvilnēšana pludmalē, vakaros/rītos pilsētas apskate un naktīs ballīte. Tālāk iespējamais ceļš vedīs uz Andoru, kur ceļojuma biedrene ir dzirdējusi par lētām cenām un šopingiem. Pēc pundurvalstiņas uz Franciju – Bordo, Nantes, kāda dieniņa pie Atlantijas okeāna un uz Parīzi ar visiem Eifeļiem un Mulenrūžām. 16 Augusta pēcpusdienā/vakarā uz Charleroi lidostu un nākamajā dienā no rīta atpakaļ uz dzimteni. Kopumā, nokavētas tikai 6,5 darba dienas!

Par lidmašīnu biļetēm. Cik dzirdēju, tad pēdējās cenas ir mazliet virs 40Ls lidojumiem
Kaunas – Girona (Barcelona) 7Aug,
Brussels (Charleroi) – Riga 17Aug
Ja esi ieinteresēts/a, tad uzraksti man. Atradīšu gan pārinieku, gan instruēšu visos sīkumos.

Chears!

Drošība pirmajā vietā – stopējam divatā!

Ir dzirdēts pietiekami daudz stāstu par to, kā stopējošu meiteni ja ne fiziski iespaido, tad vismaz cenšas “iepazīt tuvāk”. Ar puišiem tā notiek krietni retāk, bet pat man ir zināms vismaz viens gadījums, kad ir kaut kas tāds piedāvāts. Divi cilvēki, tomēr ir dubultproblēma jebkāda veida maniakam, kas liks tam pārdomāt savu rīcību. Par trijiem un vairāk jauniešiem gan māc šaubas cik ātri šie stopētāji tiks uz priekšu. Puisis un meitene varētu būt veiksmes formula dodoties uz ceļa, jo vīrietis ir vairāk drošības garants, kamēr ar meiteni ir vieglāk un ātrāk stopēt. Jebkurā gadījumā arī bez tā pietiek problēmu, jo vienmēr var atrast šoferi, kas ar pārspīlētu interesi vaicā par stopētāju savstarpējām attiecībām. Ja tās ir tikai draudzīgas, tad nereti meitenei tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Jābūt uzmanīgam! Protams, jāskatās kādā mašīnā sēdies, cik un kādi cilvēki tur atrodas, vai šoferis nav piedzēries utt…

Navigācija, bez tās nekur

Stopēšana un neprognazējamība ir savstarpēji saistītas lietas, bet pat tad ir vēlme pēc saprašanas kas notiek. Ja nevēlies stundām ilgi meklēt ceļu laukā no pilsētas, aizbraukt pretējā virzienā vai tikt izmestam lauka vidū, tad lieti noderētu karte un/vai GPS. Ir gadījies vizināties ar turku Vācijā, kurš nerunāja nevienā valodā un apmaldījās pats, ar ungāru, kurš pārliecinoši vālēja pretējā virzienā un uzskatīja, ka dodas uz savu dzimteni un tamlīdzīgiem ļautiņiem, kuri gribēdami kā labāk, izdara kā vienmēr. Ja pats iesaisties ceļa novērošanas procesā, tad ir krietni vieglāk. Galvenais jautā šoferim, ja nezini valodu, tad velc līdzi ar pirkstu kartē.

Mana pieredze saka, ka vislabākais ir Marco Polo Eiropas atlass, kas ir samērā viegls, kā arī ar atzīmētiem benzīntankiem, kas ir ļoti svarīgi braucot pa bāņiem (highways). Bet arī ar tādu ekipējumu var rasties grūtības, piemēram, izkļūstot no pilsētām. Risinājums ir GPS, kas ļaus bez sāpēm izmanevrēt no kādas Eiropas valsts lielpilsētas. Tomēr jāatceras, ka šai ierīcei var izlādēties baterijas, tāpēc vienmēr ir labi nodrošināties ar papīra formātu iepriekš minētā Marco Polo izskatā.

Naktsmājas – biešu laukā vai CouchSurfing?

Neatbalstu tādas kravas kā telts ņemšanu līdzi, kā arī mūžīgais telts vietas meklēšanas jautājums. Daudz saprātīgāks risinājums ir CouchSurfing (CS), kur var atrast naktsmājas pie sakarīgiem cilvēkiem un par velti tikt pie mazgāšanās, komunikācijas un siltu vakariņu opcijas. Laikam neesmu vecā kaluma stopētājs, kas paliek kukurūzas laukā vai pilsētas parku apstādījumos. Protams, ir gadījies visādi un ja nav citas iespējas, tad palieku iepriekš minētajā vietas, bet visādi citādi esmu izlepis un dodu priekšroku CS. Vienīgais mīnuss, ka CS nedod tik lielu brīvību kā telts, jo kāds ar Tevi rēķinās, ka tieši šajā dienā atbrauksi ciemos, bet vārdiņš “stopēt” nerīmējas kopā ar “tieši šajā laikā”. Ideālā gadījumā var saplānot, kad paliec kādas dienas pie CouchSurferiem un pāris kaut kur pludmalē, un ka tad nelīst

Stopējot mazākattīstītās valstīs var saņemt uzaicinājumus uz palikšanu pie kāda mājās un es dažreiz domāju, ka valsts IKP ir apgriezti proporcionāls viesmīlībai. Bet arī šajā gadījumā jābūt uzmanīgam. Nez vai vēlētos pārbaudīt veiksmi, ja uzlūdzēji ir 5 tēvaiņi, bet ja tā ir jauka ģimenīte, tad kāpēc ne!

Stopēt vai lidot?

Kombinē stopēšanu kopā ar lidošanu. Neesmu ieciklējies tikai uz stopēšanu, jo mūsdienu lidsabiedrības, galvenokārt, Ryanair piedāvā maciņam ļoti draudzīgus pārvietošanās veidus. Kāda jēga stiepties to nenormālo gabalu caur Poliju un citām valstīm, ja galamērķis ir Itālija vai Spānija? Pāris lati un ieekonomētas dienas un galvenokārt garastāvoklis, jo atkļūsi līdz nepieciešamajai vietai svaigs un priecīgs nevis kā izspiests citrons.

Lielceļš un benzīntanki

Ja ir jādodas kādi lielāki gabali un ir iespēja doties pa autobāni, tad dari to! Lai arī stopēt tieši uz lielceļa nevienā valstī nedrīkst, izmanto benzīntankus (šeit lieti noderēs karte ar tiem). Ja vadītājs brauc tuvāk nekā nākošā uzpildes stacija, tad laipni atsaki. Tieši nesakarīgas stopēšanas vieta ir viens no lielākajiem gaidīšanas faktoriem. No pieredzes iesaku iet pie šoferiem un personīgi prasīt vai var aizvest, nevis stāvēt pie izbrauktuves no tanka. Lai arī abi veidi strādā, tomēr manāmi ātrākais ir pirmais. Psiholoģiskais faktors nostrādā un cilvēkiem ir grūti atteikt. Var advancēties līdz tam, ka nevis ej klāt katram, bet gaidi pie ieejas, kur šoferīši norēķinās par uzpildīšanu, atkrīt lieka skraidīšana. Un ja vēl esi iemācījies pāris vietējās valodas vārdus, tad esi Dievs un drīz vien tiksi paņemts mašīnā.

Taktika

Atceries vienkāršus, bet pašsaprotamus likumus. Tevi vērtē pēc izskata, ja uzvilksi gaišu/spilgtu/tīru kreklu, mugurā ceļotāja somu un smaidīsi, tad iespēja, ka šoferis apstāsies ir daudz lielāka. Paradokss, bet tieši mugursoma dod lielu efektu, jo tiešām izskaties pēc ceļotāja nevis slaista, kurš grib pavizināties.

Izvēlies benzīntankus uz lielceļiem, bet ja nav iespēja, tad uzbrauktuves vai citas vietas, kur automašīnas brauc lēnāk. Pievērs uzmanību vai šoferis var apstāties.

Izvēlies kādu atribūtu. Zinu, ka viens holandietis stopē ar lielu rotaļu puķi rokās, kas piesaista autovadītājus un tie apstājas. Tāpat redzēti jaunieši ar valsts karodziņiem, kas izskatās diezgan feini. Arī hokeja krekls noder. Daži pat žonglē, tādējādi piesaistot uzmanību. Respektīvi, der visas metodes, kas ir neikdienišķas, piesaistošas un izskatās forši. Esi inovatīvs!

Ko ņemt līdzi?

Pase, nauda, mobilais, karte, GPS, lukturītis, atstarotājs, zāles, guļammaiss, makgaiverene (līmlenta), adata, diegs, lietusmētelis, karote, nazītis, krūzīte, 3 melni marķieri, A4 papīrs un vāciņi.

No apģērba un apaviem, ja ir vasara – vairāki pāri ar zeķēm un apakšbiksēm, 1 pāris kedas/krosenes, 1 pāris iešļūcenes, 1 bikses, 2 šorti, vairāki krekli, džemperis un jaka aukstākam laikam.

Pārtika – pāris konservi, salami desa (nebojājas tik ātri), maize, ūdens, kādi saldumi, cepumi, vitamīniem burkāni.

Galvenais atcerēties, lai nepiekrauj pārāk lielu somu. Manuprāt, vasarai pilnīgi pietiek ar 45litru somu un ne vairāk kā 10kg. Ja būs vairāk, tad problēmas paņemt somu rokas bagāžā lidmašīnā, kā arī staipīt apkārt somu nebūs patīkami.

Cik ilgi jāgaida mašīna?

Nav universālas atbildes uz šo jautājumu. Ir gadījies tikko izkāpt no mašīnas, kad kāds jau piedāvā tālāk aizvest, bet citreiz jānīkst vairāk kā stunda. Man laikam īpaši neveiksmīga ir izvērtusies Itālija, nemīl stopētājus (bet tas tikai mans viedoklis). No pieredzes austrumeiropas valstis, kā arī Vācija, Nīderlande ir ļoti piemērotas stopēšanai, mazliet grūtāk nākas ar dienvidiem, kur stopētājus ņem kūtrāk. Pārējais atkarīgs no stopēšanas vietas izvēles un citiem faktoriem. Vienreiz sanāca dusmoties uz visiem autovadītājiem, jo 2 stundas neviens neņēma, bet kā izrādījās biju sajaucis atrašanās vietu un stopēju vienā virzienā, bet uz plakāta biju uzrakstījis citu. Gadās!

Plānošana, cik km var nostopēt dienā?

Atkarīgs no valsts, ceļiem, veiksmes, piemēram, Vācijā pa bāņiem var dienā nostopēt vairāk par 1000km, uz kalnu ceļa vai neveiksmīgā dienā var palikt vien ar 200km. Jebkurā gadījumā jāapskatās kartē/internetā kādi ceļi ir pieejami, vai ir kalni utml., no kā var izsecināt aptuvenos ātrumus. Ja ir iespēja, tad jāstopē agrāk, lai ir rezerve līdz tumsai nonākt iekērotajā mērķī. Ja ne, tad jābūt nodrošinātam nakts stopēšanai.

Nakts stopēšana

Pie līdzi ņemamajām lietām esmu norādījis lukturīti un atstarotāju, kas lieti noderēs, ja esi “iestrēdzis kaut kur”. Dažreiz pat stopējot naktī ir gājis ātrāk nekā pa dienu.

Mans ideālais maršruts

Laiks – vasaras beigas, kad ir nogatavojušies dažādi garšīgi augļi.

Reģions – kāda dienvidu zemes valsts, vēlams mazattīstīta (ar laipniem cilvēkiem), kur ir ļoti lēti. Vēlams, lai šajā valstī nebūtu kāda revolūcija vai karš (smieklīgi, bet divās jau esmu iekūlies).

Maršruts – ceļš gar jūru, kur var palikt pa nakti un izplunčāties. Būtu ideāli arī kalni, ūdenskritumi, alas.

Resursi internetā

CouchSurfing domubiedri Hitchhikers
hitchwiki.org – resurss stopētājiem
digihitch.comg – vēl viens resurss
maps.hitchwiki.org – karte ar stopēšanas punktiem
wikitravel.org/en/Tips_for_hitchhiking – stopēšanas padomi

Video:

P.S. Jāatzīst, ka papildus mācīšanai skolās palīdzēju arī vietējā tūrisma kompānijā, tāpēc mans brīvprātīgais darbs varētu atšķirties no tradicionālās izpratnes par šo tēmu.

Valodas iemaņas. 3 mēnešu laikā komunicēju galvenokārt krievu valodā, uzlabojot šīs valodas līmeni līdz tam, ka pat veikalos un citos apkalpojošās sfēras iestādījumos pat nemanīja, ka esmu ārzemnieks. Papildus tam nāca angļu valoda, lai arī to praktizēt nācās mazāk: skolās un ar kolēģi no Brazīlijas. Es nezinu cik daudz iemācīju skolēniem, bet pašam šādas aktivitātes tikai uzlaboja komunikācijas prasmes. Lielākais bonuss bija darbā, kur izveidojās visai interesanta situācija dēļ tā, ka uzņēmuma vadītājs pārvaldīja tikai krievu valodu, bet brazīlis runāja angļu mēlē. Nekad iepriekš nebija nācies tulkot ru → en, en → ru, bet beigās jau piešāvos tik tālu, ka varēju pārtulkot priekšnieka teikto un otrādi nemaz neaizdomājoties un nepielietojot latviešu valodu.

Slēpošana, snovošana. Parasti atbraucot strādāt brīvprātīgajā darbā “pārsteidzošā kārtā” rodas brīvais laiks, kuru jāaizpilda. Atrodoties Latvijā dienas režīms ir diezgan aizņemts un ir grūti “atrast laiku”, bet ierodoties jaunā vidē Tu sāc visu no nulles. Savā ziņā man bija paveicies tikt galā ar savu laiku, jo atradu tūrisma firmu, ar kuras palīdzību gandrīz katru nedēļas nogali pavadīju Altaja kalnos snovojot un slēpojot pilnīgi par brīvu (arī naktsmītnes un ēdināšana bija bezmaksas). Forši, noteikti pirkšu sev dēli un pārējo ekipējumu Apmaiņā par to meklēju sadarbības partnerus ārzemēs un tulkoju ru → en tekstus.

Citas kultūras iepazīšana. Uzprasiet saviem draugiem, ko viņa zina par Kazahstānu. Šķiet, gandrīz katrs var pateikt kaut ko par “Boratu” vai jautro YouTube klipiņu, kur kazahu jaunietis izpilda “Freestyler” ar nacionālā instrumenta – Dombra palīdzību. Patiesībā ne tuvu tam. Lai arī kur tu aizbrauktu, vienmēr rodas jaunas atklāsmes par valsti un apkārt esošo kultūru. Pirms tam es noteikti nezināju, ka krievu kultūra ir dominējošā Kazahstānā un ka jebkura mašīna var būt taksometrs.

Ekstremāli nosacījumi. Pirmo reizi dzīvē esmu izbaudījis -50°C, kā arī pavadījis nakti vilciena stacijā uz grīdas apķēris radiatoru, jo aukstuma dēļ nekas cits nestrādāja. Labi, ka kaut ko tādu piedzīvo vienreiz dzīvē nevis katru gadu. Būs ko atcerēties un stāstīt mazbērniem

Prezentēšanas prasmes. Es nezinu kāda ir veiksmes formula Steve Jobs vai citiem veiksmīgiem un runātīgiem cilvēkiem, bet vienu varu pateikt droši. Ja neesi pārliecināts par savām spējām vai valodas prasmēm, tad vari praktizēties skolā. Šajā gadījumā nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu, jo katra stunda noritēja kā prezentācija ar diskusiju plus tas viss notika angļu valodā. Protams, pieļāvu ne mazums kļūdu un dažreiz aizmirsu kādus vārdiņus, bet kļūdīties ir labāk tagad nekā augstā amatā blamēties “Nasing spešal” līmenī.

Pieredze skolā. Nekad nebiju izbaudījis skolotāju dzīves jaukumus, bet tā kā šī iespēja bija tikai 3 mēnešu garumā, tad ar prieku pieteicos. Noteikti zinu, ka nebūšu skolotājs, bet amats ir ļoti interesants. Dažreiz kaitina, ka darbs neaprobežojas tikai ar stundām, bet no otras puses bez gatavošanās nevari pilnvērtīgi novadīt nodarbības. Pirms došanās uz Kazahstānu mazliet bažījos par trakojošo tīņu vecumu, bet kā izrādījās, tad skolēni bija paklausīgi un ieinteresēti (ar dažiem izņēmumiem). Rezumējot jāsaka, ka darbs ir tā vērts 3 mēnešu garumā, bet strādājot ilgāk būtu iemesls pārdomām.

Starptautiska darba pieredze. Kā jau minēju, tad laiku pa laikam piepalīdzēju vietējā tūrisma aģentūra medību jomā. Darbā ietilpa tirgus izpēte (sūtīt e-pastus konkurentiem un uzzināt cenas), sagatavot savu piedāvājumu un atrast partnerus citās valstīs. Izmantoju savas zināšanas ne tikai angļu un krievu, bet pat latviešu un vācu valodās. Neatsverama pieredze un ieraksts CV. Papildus tam darba alga (salīdzinoši liela šejienes mērogiem), snovbords un internets par brīvu.

Potenciālas biznesa iespējas. 3 mēneši ir pietiekoši ilgs laiks, lai iepazītos ar cilvēkiem un mazliet uzzinātu par vietējām biznesa nišām. Esmu izbaudījis Kazahstānas interneta īpatnības jeb atpalicību šajos jautājumos, kā arī ieguvis kaudzi ar informāciju par tūrismu. Tagad vajadzētu visu apsmadzeņot un izdomāt varbūt pašam ko iesākt. Ja kādam Latvijas iedzīvotājam ir vēlme aprunāties, tad tikai uz priekšu, jo viss, kas saistīts ar webmārketingu un līdzīgiem jautājumiem ir tikai bērna autiņos. Viens piedāvājums man jau ir

Tadžikistānas ziemeļu pilsēta Khujand un upe Sirdarja.

Khujand centrālais laukums. Šajā pilsētā ar CouchSurfing palīdzību atradu super hostus un nodzīvoju 3 dienas.

Vietējais ražojums, ehh apskaužu, ka pie viņiem aug gandrīz viss un jau tajā laikā, kad Latvijā snieg.

Tirgus ēkas iekšpusē. Tradicionālā maize, kuru sauc visai nesmukā krievu vārdā “ļipoška”.

Audumu stūrītis. Pēc tirgus apmeklējuma vēl viena dzīves atziņa nāca klajā, kas varētu izklausīties apmēram šādi “Sieviete un šopings arī Tadžikistānā ir sieviete un šopings”. Kad būs vairāk laika uzrakstīšu arī pamatojumu, bet patreiz pietiek ar atziņu.

Bez komentāriem…

Centrālā mošeja Khujand

Vietējie sīču, kas regulāri apmeklē mošeju. Būtībā kā man skaidroja, tad jaunākā paaudze ir ticīgāka nekā iepriekšējā, jo PSRS laiki atstāja diezgan lielu iespaidu uz vecāko paaudzi, kura nevar iztikt bez “grādīgā”. Jaunie nav piedzīvojuši padomiju un ir daudz vairāk “musulmaniski orientēti”.

Lūgšanas laikā. Šamējiem ir jālūdzās 5 reizes dienā. Agrākā no tām ir 5 no rīta. Starp citu, mani arī cēla augšā ap to laiku. Man kā vēlīnākam gulētgājējam diezgan grūti klājās…

Piemineklis Khujand. Acīgākie uzreiz saskatīs līdzības ar Romu. Būtībā pilsētas izcelšanās leģenda diezgan sakrīt ar 7 pakalnu pilsētas izcelšanos.

Lielākā Ļeņina statuja centrālajā Āzijā, 22 metri. Hip hip urrā biedram Iļjičam

Izkatās, ka vietējie netaisās šo ņemt nost. Arī uz pilsētas galvanās ielas māju zīmēm joprojām lepni gozējas mauzolejā dosošā personāža vārds.

Ehhh, kalni, žēl, ka nebija fotokameras, kad braucām cauri, tik burvīgi skati. Šos sauc – “Fanu kalni”, krieviski “Fanskiji gori”.

Burvīgs un ziedošs ķiršu lauks. Foto 2 nedēļas pirms manas atbraukšanas.

Kalnu romance

Pārvietošanās iespējas ciematos

Vietējie sīči un tādas izskatās ielas Tadžikistānas ciematos.

Nažu darbnīca…

… un smukie izstrādājumi. Baig gribējās paņemt līdzi, baigi lēti. Vienīgais, kas mani uztrauca vai tādas lietas nevajag deklarēt. Plus īstiem ragiem vajag arī kaut kādus ES veterināros sertifikātus.

Kalnu upe rock!

Dīvānu sērfotājs Aziz.

Dīvānu sērfotājs Javohir.

Nav jau nekāda nopietnā kalnu kāpšana, bet tāpat patīkami.

Padomju laika atrakciju parks ar kamieļiem.

Izbaudīju vietējo ekstrēmismu – braucienu ar žiguli. Šajā valstī dominē “tēvijas” automašīnu arsenāls, tajā skaitā arī vecais minibusiņš “Latvija”, kurš tiek plaši izmantots sabiedriskajā satiksmē. Žēl, nav bildes pie rokas.

Vietējā ģimenīte. Super, tiku pamatīgi pabarots un apdāvināts. Vienīgi žēl, ka man tradicionālā cepurīte nelien galvā, bet citādi izskatās stilīgi. Liels paldies uzņēmējiem, tiešām sirsnīgi un forši. Starp citu, tadžiku ģimenēs vidēji ir 6 bērni.

Mošejā ar Javohiru un Sylemonu.

Tadžiki ēd uz paklāja. Obligāti jānovelk kurpes pirms tam un jāēd ar labo roku, jo kā jau musulmaņu valstīs, tad kreisā tiek atzīta par “netīro” roku. Varbūt tas tāpēc, ka ar kreiso darbojas mazmājiņā?

Ļoti daudzus ēdienus nedrīkst ēst ar dakšu vai kādu citu palīgmateriālu, jo ar roku (labo) ēdiens nezaudē savu dabisko garšu. Tradicionāli nama saimnieks skubina ēst un saka “vēl, vēl”, kad uz brīdi novērsies no pusdienām, kas bieži vien noved pie pārēšanās

Kā jau parasti pirmais, ko satiec tikko iebraucot valstī ir vietējie, kuri cenšas izspiest pēdējo naudu. Šoreiz izlikos runājam tikai angliski, lai maksimāli izvairītos no kliedzošā taksistu balagāna, jo viņu angļu valodas vārdnīca aprobežojās ar “mister taxi!”, “hotel, hotel!”. Tomēr viens no viņiem ļoti lauzītā valodā centās iedabūt savā auto par 20$. Par pārsteigumu viņam atbildēju krieviski “ja že ne durak!”, uz ko šamējais mazliet samulsa un automātiski nolaida cenu līdz 6$ un tad 3$.

Par laimi, no taksistu ielenkuma izglāba lidmašīnas stjuarte, kura piedāvāja aizvest uz centru. To, ka cilvēki Tadžikistānā ir izpalīdzīgi varēja novērtēt arī vēlāk. Pēc jautājuma vīrietim uz ielas, kur var nopirkt vietējo SIM karti, ar īsu “seičas” viņš nozuda vietējo māju ielokā un pēc brīža atgriezās rokās turēdams manis prasīto lietu. Šķiet, viesmīlības vadīts, vīrietis ne par ko nevēlējās pieņemt naudu. Pēc kāda laika pienāca divas studentes, kuras interesējās par manu ārzemniecisko izcelsmi un tāpat kā iepriekš satiktais vīrietis nepieņēma naudu par tikko samaksātajām vakariņām. Ehhh un vakars beidzās ar vienu citu džentlmeni, kurš izmaksāja aliņu.

Rezumējot pirmos iespaidus esmu vienkārši “starā”. Ļoti forši laika apstākļi, super cilvēki un lētas cenas. Žēl, ka palieku tikai līdz trešdienai. Rīt došos uz ziemeļiem pie viena dīvānu sērfotāja (couchsurfing) un uz ezeru kalnos. Ceru izpeldēties un iedegt pirms fizmatu laivu brauciena.

Īsumā par Tadžikistānu. Ļoti nabadzīga valsts, par kuru biju dzirdējis jau iepriekš Maskavā, kur ir ļoti liela populācija ar tadžiku strādniekiem. Tā ka vietējos ciemos nav darba, tad iedzīvotāji labprāt dodas uz Krieviju kā melnstrānieki. Ir arī filma par to “Naša Raša”. Salīdzinot ar Latviju skaitļi ir daudz apjomīgāki un, piemēram, pusi no valsts “oficiālā” IKP veido iedzīvotāju atsūtītā nauda. Otru pusi veido kokvilnas eksports utt… Būtībā šī nauda apgrozās valsts vadoņa un oligarhu rokās (gluži kā bija Kirgizstānā un joprojām ir Kazahstānā). Kāpēc es minēju “oficiālā” IKP. Tāpēc, ka Tadžikistāna ir viena no lielākajām narkotiku eksportētājām un vismaz “Lonely Planet” ir rakstīts, ka viss ap un ar narkotiku saistītais bizness veido tikpat lielu IKP kā “oficiālais IKP”.

P.S. dodos izbaudīt vasaru