kuriozi

Marokas galvaspilsēta Rabāta

Ciemats no māliem

Marakeša, garšīgās olīves

Žubes galīgi izlaidušās

Lielākais tirgus Marokā

Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.

Šis neaprakstāmi jautrais gadījums norisinājās pāris gadus atpakaļ Marokā, kad kopā ar 2 burvīgām žubēm devāmies pirmo reizi izpētīt Āfrikas āres. Par spīti visiem “banānu valstu stereotipiem” izrādījās, ka šī zeme nav nemaz tik lēta, vai vismaz mūsu toreizējam studenta maciņam nepareizi aprēķināta. Lai kaut kā to naudiņu sataupītu, tika rasts arī radošs risinājums īsti studentiskā garā, bet par to visu no paša sākuma.

Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.

Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.

Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.

Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.

Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.

P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!