Vilcienu kuriozi Marokā un ceļošana studentiskā garā
Jul 29th
Marokas galvaspilsēta Rabāta
Ciemats no māliem
Marakeša, garšīgās olīves
Žubes galīgi izlaidušās
Lielākais tirgus Marokā
Maltīte ar vietējiem. Garšu piedeva ēšana bez galda piederumiem.
Šis neaprakstāmi jautrais gadījums norisinājās pāris gadus atpakaļ Marokā, kad kopā ar 2 burvīgām žubēm devāmies pirmo reizi izpētīt Āfrikas āres. Par spīti visiem “banānu valstu stereotipiem” izrādījās, ka šī zeme nav nemaz tik lēta, vai vismaz mūsu toreizējam studenta maciņam nepareizi aprēķināta. Lai kaut kā to naudiņu sataupītu, tika rasts arī radošs risinājums īsti studentiskā garā, bet par to visu no paša sākuma.
Atceros, ka uz Maroku pa taisno tā arī nesanāca tikt, jo mūsu iemīļotajai mazbudžeta aviokompānijai Ryanair ienāca prātā atcelt lidojumus uz šo Āfrikas valsti. Vai nu pie vainas bija decembris un nelielais lidotāju skaits vai kādas citas likstas, tomēr nācās nolaisties uz spāņu zemes un dažādiem līdzekļiem gan vilcienu, gan stopējot tikt līdz Vidusjūrai un pārcelties otrā krastā. Šī atrakcija visticamāk arī iedragāja jau tā niecīgos studentu līdzekļus. Neko darīt, aizkūlāmies līdz pašiem dienvidiem – Agadirai un plānojām kā tikt atpakaļ. Kā izrādījās, tad meitenēm pēc padoma nebija tālu jāiet – jābrauc “pa zaķi” vilcienos. Jāatzīst, ka tajos laikos biju godīgāks latviešu bāliņš un sirds drebēja pie šādiem izgājieniem, bet apzinotis situācijas nopietnību un matriarhālo gaisotni mūsu kompānijā (ne bez konfliktiem) nācās rīkoties.
Taktika visai vienkārša – atradām vilcienu, kurš kursēja vistālāk uz ziemeļiem, nopirkām biļeti līdz pirmajai stacijai un izliekamies guļam. Sākums šim piedzīvojumam izvērtās visnotaļ spīdošs, tika palaista garām pirmā pietura, kontrolieris nebija manāms blakus un mēs izcili tēlojām aizmāršīgus un guļošus tūristus. Prieki izrādījās īsi, jo tikai pēc marokiešu konduktoru zināmām metodēm mēs tikām atklāti. Pārsteidzošākais, ka jaunais vīrietis mūs uzrunāja tīrā angļu valodā. Nezinātājiem, Marokā, kā jau visās bijušajās Francijas kolonijās, tiek lietota franču valoda un reti kurš pārzina angļu mēli. Lai kaut kā pavilktu laiku un tiktu garām nākošajai stacijai, atbildējām latviski, kura izrādās izcili piemērota šādiem brīžiem. Ar papīra un pildspalvas palīdzību centīgais konduktors, tomēr izskaidroja, ka esam nogulējuši pieturu. Diemžēl nevarējām izlikties par pilnīgiem aunapierēm un izlikāmies saprotam to, ko no paša sākuma sapratām.
Pēc brīža konduktors nozuda un mēs uz brītiņu atvilkām elpu. Bet tikai uz brīdi, jo vilciens palēlināja savu gaitu. Ar acīm, meklējot kādu staciju, nācās vilties, jo visapkārt bija tikai pustuksnesis un sliedes. Smadzenēs nozibēja nelabas domas. Tās pieņēmās arvien spēcīgāk, kad pēc mums atnāca pazīstamais konduktors. Ar roku žestiem tikām aicināti ārā. Sākās stress! Nevar būt, mūs te atstās? Konduktors lika izkāpt no vilciena. Viskritiskākais brīdis ceļojumā bija pienācis, jo apkārt nevienas dvēseles, tikai pustuksnesis, vilciens un sliedes.
Mazliet apstulbušo trijotni uzrunāja konduktors, kas bija izkāpis no vilciena līdz ar mums, un norādīja kreiso virzienu. Pagriezis galvu konduktora rokas virzienā nezināju smieties vai raudāt. Jā, tas bija noticis, laipnie marokieši bija apstādinājuši divus vilcienus uz valsts galvenās maģistrāles un ļāva “aizmāršīgajiem” tūristiem pārkāpt no viena otrā un doties pretējā virzienā uz “garām palaisto staciju”. Likteņa ironija, bet mums neatlika nekas cits, kā doties atpakaļ uz dienvidiem.
Epilogā jāpiemin, ka atlikušo ceļa daļu veicām stopējot un iekūlāmies vairākās kuriozās epizodēs ar vietējo viesmīlību, nošmauktām prāmja biļetēm atpakaļ uz Spāniju un telts parkošanu vētras laikā kaut kur daudzstāvu autostāvvietā un izbrīnīto sarga sejas izteiksmi no rīta.
P.S. Paldies Intai un Sandai par foršo ceļojumu un atvainojos par pāris ekscesiem no manas puses!
Piedāvājums stopēt (Barselona – Parīze)
Jul 26th
Kārdinājumam, Balkānu stopējiens 2009 (Bildē Adrijas jūra, Horvātija, Rijeka)Ir sakrājusies kaudze ar darbiem, tāpēc blogs mazliet palicis novārtā. Tātad, pāris vārdos – ja vēlies izbaudīt piedzīvojumus, satikt interesantus cilvēkus un visādi citādi padarīt vasaru neaizmirstamāku, tad pievienojies stopējienam Barselona – Parīze! (7.Aug – 17.Aug). Pašlaik esam seši cilvēki, no kuriem četriem jau ir biļetes. Sistēma vienkārša – stopējam pa pāriem, vakaros satiekamies iepriekš norunātos punktos.
Izvairoties no standarta tūrista piegājiena (hoteļi, tūristu autobusi utt), Tavu dzīvi interesantāku ārvalstīs padara CouchSurfing, stopēšana un, ja atliek laiks, tad arī Geocaching. Protams, visas šīs iespējas ir ne tikai foršas, bet arī krasi samazina izdevumus 
Maršruts. Kā jau minēju kādā no iepriekšējiem rakstiem, ka nepatīk kratīties lielos gabalus cauri Polijai, tāpēc izmantoju Ryanair. Šoreiz lidojums Kauņa -> Barselona, uz pilsētu, kurā vērts atgriezties. Dienās zvilnēšana pludmalē, vakaros/rītos pilsētas apskate un naktīs ballīte. Tālāk iespējamais ceļš vedīs uz Andoru, kur ceļojuma biedrene ir dzirdējusi par lētām cenām un šopingiem. Pēc pundurvalstiņas uz Franciju – Bordo, Nantes, kāda dieniņa pie Atlantijas okeāna un uz Parīzi ar visiem Eifeļiem un Mulenrūžām. 16 Augusta pēcpusdienā/vakarā uz Charleroi lidostu un nākamajā dienā no rīta atpakaļ uz dzimteni. Kopumā, nokavētas tikai 6,5 darba dienas!
Par lidmašīnu biļetēm. Cik dzirdēju, tad pēdējās cenas ir mazliet virs 40Ls lidojumiem
Kaunas – Girona (Barcelona) 7Aug,
Brussels (Charleroi) – Riga 17Aug
Ja esi ieinteresēts/a, tad uzraksti man. Atradīšu gan pārinieku, gan instruēšu visos sīkumos.
Chears!
Padomi stopētajiem
May 28th
Kas var būt romantiskāk, kā vienā jaukā vasaras dienā pacelt labās rokas īkšķi un doties pretī nezināmajam, izbaudīt negaidītus piedzīvojumus, redzēt krāšņus dabas skatus, iepazīt jaukus cilvēkus un atvest mājās gūzmu ar krāšņām atmiņām? Uz šo rakstu pamudināja dažu cilvēku jautājumi par manu pieredzi. Parakājos internetā un iekš hipiji.lv atradu sakarīgu, bet mazliet novecojušu informāciju, ko gribētos papildināt. Tad nu mans redzējums, šoreiz vairāk par tāliem Eiropas ceļojumiem:
Drošība pirmajā vietā – stopējam divatā!
Ir dzirdēts pietiekami daudz stāstu par to, kā stopējošu meiteni ja ne fiziski iespaido, tad vismaz cenšas “iepazīt tuvāk”. Ar puišiem tā notiek krietni retāk, bet pat man ir zināms vismaz viens gadījums, kad ir kaut kas tāds piedāvāts. Divi cilvēki, tomēr ir dubultproblēma jebkāda veida maniakam, kas liks tam pārdomāt savu rīcību. Par trijiem un vairāk jauniešiem gan māc šaubas cik ātri šie stopētāji tiks uz priekšu. Puisis un meitene varētu būt veiksmes formula dodoties uz ceļa, jo vīrietis ir vairāk drošības garants, kamēr ar meiteni ir vieglāk un ātrāk stopēt. Jebkurā gadījumā arī bez tā pietiek problēmu, jo vienmēr var atrast šoferi, kas ar pārspīlētu interesi vaicā par stopētāju savstarpējām attiecībām. Ja tās ir tikai draudzīgas, tad nereti meitenei tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Jābūt uzmanīgam! Protams, jāskatās kādā mašīnā sēdies, cik un kādi cilvēki tur atrodas, vai šoferis nav piedzēries utt…
Navigācija, bez tās nekur
Stopēšana un neprognazējamība ir savstarpēji saistītas lietas, bet pat tad ir vēlme pēc saprašanas kas notiek. Ja nevēlies stundām ilgi meklēt ceļu laukā no pilsētas, aizbraukt pretējā virzienā vai tikt izmestam lauka vidū, tad lieti noderētu karte un/vai GPS. Ir gadījies vizināties ar turku Vācijā, kurš nerunāja nevienā valodā un apmaldījās pats, ar ungāru, kurš pārliecinoši vālēja pretējā virzienā un uzskatīja, ka dodas uz savu dzimteni un tamlīdzīgiem ļautiņiem, kuri gribēdami kā labāk, izdara kā vienmēr. Ja pats iesaisties ceļa novērošanas procesā, tad ir krietni vieglāk. Galvenais jautā šoferim, ja nezini valodu, tad velc līdzi ar pirkstu kartē.
Mana pieredze saka, ka vislabākais ir Marco Polo Eiropas atlass, kas ir samērā viegls, kā arī ar atzīmētiem benzīntankiem, kas ir ļoti svarīgi braucot pa bāņiem (highways). Bet arī ar tādu ekipējumu var rasties grūtības, piemēram, izkļūstot no pilsētām. Risinājums ir GPS, kas ļaus bez sāpēm izmanevrēt no kādas Eiropas valsts lielpilsētas. Tomēr jāatceras, ka šai ierīcei var izlādēties baterijas, tāpēc vienmēr ir labi nodrošināties ar papīra formātu iepriekš minētā Marco Polo izskatā.
Naktsmājas – biešu laukā vai CouchSurfing?
Neatbalstu tādas kravas kā telts ņemšanu līdzi, kā arī mūžīgais telts vietas meklēšanas jautājums. Daudz saprātīgāks risinājums ir CouchSurfing (CS), kur var atrast naktsmājas pie sakarīgiem cilvēkiem un par velti tikt pie mazgāšanās, komunikācijas un siltu vakariņu opcijas. Laikam neesmu vecā kaluma stopētājs, kas paliek kukurūzas laukā vai pilsētas parku apstādījumos. Protams, ir gadījies visādi un ja nav citas iespējas, tad palieku iepriekš minētajā vietas, bet visādi citādi esmu izlepis un dodu priekšroku CS. Vienīgais mīnuss, ka CS nedod tik lielu brīvību kā telts, jo kāds ar Tevi rēķinās, ka tieši šajā dienā atbrauksi ciemos, bet vārdiņš “stopēt” nerīmējas kopā ar “tieši šajā laikā”. Ideālā gadījumā var saplānot, kad paliec kādas dienas pie CouchSurferiem un pāris kaut kur pludmalē, un ka tad nelīst
Stopējot mazākattīstītās valstīs var saņemt uzaicinājumus uz palikšanu pie kāda mājās un es dažreiz domāju, ka valsts IKP ir apgriezti proporcionāls viesmīlībai. Bet arī šajā gadījumā jābūt uzmanīgam. Nez vai vēlētos pārbaudīt veiksmi, ja uzlūdzēji ir 5 tēvaiņi, bet ja tā ir jauka ģimenīte, tad kāpēc ne!
Stopēt vai lidot?
Kombinē stopēšanu kopā ar lidošanu. Neesmu ieciklējies tikai uz stopēšanu, jo mūsdienu lidsabiedrības, galvenokārt, Ryanair piedāvā maciņam ļoti draudzīgus pārvietošanās veidus. Kāda jēga stiepties to nenormālo gabalu caur Poliju un citām valstīm, ja galamērķis ir Itālija vai Spānija? Pāris lati un ieekonomētas dienas un galvenokārt garastāvoklis, jo atkļūsi līdz nepieciešamajai vietai svaigs un priecīgs nevis kā izspiests citrons.
Lielceļš un benzīntanki
Ja ir jādodas kādi lielāki gabali un ir iespēja doties pa autobāni, tad dari to! Lai arī stopēt tieši uz lielceļa nevienā valstī nedrīkst, izmanto benzīntankus (šeit lieti noderēs karte ar tiem). Ja vadītājs brauc tuvāk nekā nākošā uzpildes stacija, tad laipni atsaki. Tieši nesakarīgas stopēšanas vieta ir viens no lielākajiem gaidīšanas faktoriem. No pieredzes iesaku iet pie šoferiem un personīgi prasīt vai var aizvest, nevis stāvēt pie izbrauktuves no tanka. Lai arī abi veidi strādā, tomēr manāmi ātrākais ir pirmais. Psiholoģiskais faktors nostrādā un cilvēkiem ir grūti atteikt. Var advancēties līdz tam, ka nevis ej klāt katram, bet gaidi pie ieejas, kur šoferīši norēķinās par uzpildīšanu, atkrīt lieka skraidīšana. Un ja vēl esi iemācījies pāris vietējās valodas vārdus, tad esi Dievs un drīz vien tiksi paņemts mašīnā.
Taktika
Atceries vienkāršus, bet pašsaprotamus likumus. Tevi vērtē pēc izskata, ja uzvilksi gaišu/spilgtu/tīru kreklu, mugurā ceļotāja somu un smaidīsi, tad iespēja, ka šoferis apstāsies ir daudz lielāka. Paradokss, bet tieši mugursoma dod lielu efektu, jo tiešām izskaties pēc ceļotāja nevis slaista, kurš grib pavizināties.
Izvēlies benzīntankus uz lielceļiem, bet ja nav iespēja, tad uzbrauktuves vai citas vietas, kur automašīnas brauc lēnāk. Pievērs uzmanību vai šoferis var apstāties.
Izvēlies kādu atribūtu. Zinu, ka viens holandietis stopē ar lielu rotaļu puķi rokās, kas piesaista autovadītājus un tie apstājas. Tāpat redzēti jaunieši ar valsts karodziņiem, kas izskatās diezgan feini. Arī hokeja krekls noder. Daži pat žonglē, tādējādi piesaistot uzmanību. Respektīvi, der visas metodes, kas ir neikdienišķas, piesaistošas un izskatās forši. Esi inovatīvs!
Ko ņemt līdzi?
Pase, nauda, mobilais, karte, GPS, lukturītis, atstarotājs, zāles, guļammaiss, makgaiverene (līmlenta), adata, diegs, lietusmētelis, karote, nazītis, krūzīte, 3 melni marķieri, A4 papīrs un vāciņi.
No apģērba un apaviem, ja ir vasara – vairāki pāri ar zeķēm un apakšbiksēm, 1 pāris kedas/krosenes, 1 pāris iešļūcenes, 1 bikses, 2 šorti, vairāki krekli, džemperis un jaka aukstākam laikam.
Pārtika – pāris konservi, salami desa (nebojājas tik ātri), maize, ūdens, kādi saldumi, cepumi, vitamīniem burkāni.
Galvenais atcerēties, lai nepiekrauj pārāk lielu somu. Manuprāt, vasarai pilnīgi pietiek ar 45litru somu un ne vairāk kā 10kg. Ja būs vairāk, tad problēmas paņemt somu rokas bagāžā lidmašīnā, kā arī staipīt apkārt somu nebūs patīkami.
Cik ilgi jāgaida mašīna?
Nav universālas atbildes uz šo jautājumu. Ir gadījies tikko izkāpt no mašīnas, kad kāds jau piedāvā tālāk aizvest, bet citreiz jānīkst vairāk kā stunda. Man laikam īpaši neveiksmīga ir izvērtusies Itālija, nemīl stopētājus (bet tas tikai mans viedoklis). No pieredzes austrumeiropas valstis, kā arī Vācija, Nīderlande ir ļoti piemērotas stopēšanai, mazliet grūtāk nākas ar dienvidiem, kur stopētājus ņem kūtrāk. Pārējais atkarīgs no stopēšanas vietas izvēles un citiem faktoriem. Vienreiz sanāca dusmoties uz visiem autovadītājiem, jo 2 stundas neviens neņēma, bet kā izrādījās biju sajaucis atrašanās vietu un stopēju vienā virzienā, bet uz plakāta biju uzrakstījis citu. Gadās!
Plānošana, cik km var nostopēt dienā?
Atkarīgs no valsts, ceļiem, veiksmes, piemēram, Vācijā pa bāņiem var dienā nostopēt vairāk par 1000km, uz kalnu ceļa vai neveiksmīgā dienā var palikt vien ar 200km. Jebkurā gadījumā jāapskatās kartē/internetā kādi ceļi ir pieejami, vai ir kalni utml., no kā var izsecināt aptuvenos ātrumus. Ja ir iespēja, tad jāstopē agrāk, lai ir rezerve līdz tumsai nonākt iekērotajā mērķī. Ja ne, tad jābūt nodrošinātam nakts stopēšanai.
Nakts stopēšana
Pie līdzi ņemamajām lietām esmu norādījis lukturīti un atstarotāju, kas lieti noderēs, ja esi “iestrēdzis kaut kur”. Dažreiz pat stopējot naktī ir gājis ātrāk nekā pa dienu.
Mans ideālais maršruts
Laiks – vasaras beigas, kad ir nogatavojušies dažādi garšīgi augļi.
Reģions – kāda dienvidu zemes valsts, vēlams mazattīstīta (ar laipniem cilvēkiem), kur ir ļoti lēti. Vēlams, lai šajā valstī nebūtu kāda revolūcija vai karš (smieklīgi, bet divās jau esmu iekūlies).
Maršruts – ceļš gar jūru, kur var palikt pa nakti un izplunčāties. Būtu ideāli arī kalni, ūdenskritumi, alas.
Resursi internetā
CouchSurfing domubiedri Hitchhikers
hitchwiki.org – resurss stopētājiem
digihitch.comg – vēl viens resurss
maps.hitchwiki.org – karte ar stopēšanas punktiem
wikitravel.org/en/Tips_for_hitchhiking – stopēšanas padomi
Video:
Brīvprātīgais darbs un personiskie ieguvumi
Apr 29th
Cilvēki vienmēr jautā par brīvprātīgo darbu. Kāda no tā jēga? Kāpēc kaut ko jādara bez maksas? Protams, skatoties īslaicīgā laika periodā naudas izteiksmē, bez argumentiem jāpiekāpjas pat kasiera amatam Maksimā. Raugoties plašākā perspektīvā mazliet aizdomājas. Zemāk apkopošu pa punktiem, ko tieši es ieguvu Kazahstānā.
P.S. Jāatzīst, ka papildus mācīšanai skolās palīdzēju arī vietējā tūrisma kompānijā, tāpēc mans brīvprātīgais darbs varētu atšķirties no tradicionālās izpratnes par šo tēmu.
Valodas iemaņas. 3 mēnešu laikā komunicēju galvenokārt krievu valodā, uzlabojot šīs valodas līmeni līdz tam, ka pat veikalos un citos apkalpojošās sfēras iestādījumos pat nemanīja, ka esmu ārzemnieks. Papildus tam nāca angļu valoda, lai arī to praktizēt nācās mazāk: skolās un ar kolēģi no Brazīlijas. Es nezinu cik daudz iemācīju skolēniem, bet pašam šādas aktivitātes tikai uzlaboja komunikācijas prasmes. Lielākais bonuss bija darbā, kur izveidojās visai interesanta situācija dēļ tā, ka uzņēmuma vadītājs pārvaldīja tikai krievu valodu, bet brazīlis runāja angļu mēlē. Nekad iepriekš nebija nācies tulkot ru → en, en → ru, bet beigās jau piešāvos tik tālu, ka varēju pārtulkot priekšnieka teikto un otrādi nemaz neaizdomājoties un nepielietojot latviešu valodu.
Slēpošana, snovošana. Parasti atbraucot strādāt brīvprātīgajā darbā “pārsteidzošā kārtā” rodas brīvais laiks, kuru jāaizpilda. Atrodoties Latvijā dienas režīms ir diezgan aizņemts un ir grūti “atrast laiku”, bet ierodoties jaunā vidē Tu sāc visu no nulles. Savā ziņā man bija paveicies tikt galā ar savu laiku, jo atradu tūrisma firmu, ar kuras palīdzību gandrīz katru nedēļas nogali pavadīju Altaja kalnos snovojot un slēpojot pilnīgi par brīvu (arī naktsmītnes un ēdināšana bija bezmaksas). Forši, noteikti pirkšu sev dēli un pārējo ekipējumu 
Apmaiņā par to meklēju sadarbības partnerus ārzemēs un tulkoju ru → en tekstus.
Citas kultūras iepazīšana. Uzprasiet saviem draugiem, ko viņa zina par Kazahstānu. Šķiet, gandrīz katrs var pateikt kaut ko par “Boratu” vai jautro YouTube klipiņu, kur kazahu jaunietis izpilda “Freestyler” ar nacionālā instrumenta – Dombra palīdzību. Patiesībā ne tuvu tam. Lai arī kur tu aizbrauktu, vienmēr rodas jaunas atklāsmes par valsti un apkārt esošo kultūru. Pirms tam es noteikti nezināju, ka krievu kultūra ir dominējošā Kazahstānā un ka jebkura mašīna var būt taksometrs.
Ekstremāli nosacījumi. Pirmo reizi dzīvē esmu izbaudījis -50°C, kā arī pavadījis nakti vilciena stacijā uz grīdas apķēris radiatoru, jo aukstuma dēļ nekas cits nestrādāja. Labi, ka kaut ko tādu piedzīvo vienreiz dzīvē nevis katru gadu. Būs ko atcerēties un stāstīt mazbērniem
Prezentēšanas prasmes. Es nezinu kāda ir veiksmes formula Steve Jobs vai citiem veiksmīgiem un runātīgiem cilvēkiem, bet vienu varu pateikt droši. Ja neesi pārliecināts par savām spējām vai valodas prasmēm, tad vari praktizēties skolā. Šajā gadījumā nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu, jo katra stunda noritēja kā prezentācija ar diskusiju plus tas viss notika angļu valodā. Protams, pieļāvu ne mazums kļūdu un dažreiz aizmirsu kādus vārdiņus, bet kļūdīties ir labāk tagad nekā augstā amatā blamēties “Nasing spešal” līmenī.
Pieredze skolā. Nekad nebiju izbaudījis skolotāju dzīves jaukumus, bet tā kā šī iespēja bija tikai 3 mēnešu garumā, tad ar prieku pieteicos. Noteikti zinu, ka nebūšu skolotājs, bet amats ir ļoti interesants. Dažreiz kaitina, ka darbs neaprobežojas tikai ar stundām, bet no otras puses bez gatavošanās nevari pilnvērtīgi novadīt nodarbības. Pirms došanās uz Kazahstānu mazliet bažījos par trakojošo tīņu vecumu, bet kā izrādījās, tad skolēni bija paklausīgi un ieinteresēti (ar dažiem izņēmumiem). Rezumējot jāsaka, ka darbs ir tā vērts 3 mēnešu garumā, bet strādājot ilgāk būtu iemesls pārdomām.
Starptautiska darba pieredze. Kā jau minēju, tad laiku pa laikam piepalīdzēju vietējā tūrisma aģentūra medību jomā. Darbā ietilpa tirgus izpēte (sūtīt e-pastus konkurentiem un uzzināt cenas), sagatavot savu piedāvājumu un atrast partnerus citās valstīs. Izmantoju savas zināšanas ne tikai angļu un krievu, bet pat latviešu un vācu valodās. Neatsverama pieredze un ieraksts CV. Papildus tam darba alga (salīdzinoši liela šejienes mērogiem), snovbords un internets par brīvu.
Potenciālas biznesa iespējas. 3 mēneši ir pietiekoši ilgs laiks, lai iepazītos ar cilvēkiem un mazliet uzzinātu par vietējām biznesa nišām. Esmu izbaudījis Kazahstānas interneta īpatnības jeb atpalicību šajos jautājumos, kā arī ieguvis kaudzi ar informāciju par tūrismu. Tagad vajadzētu visu apsmadzeņot un izdomāt varbūt pašam ko iesākt. Ja kādam Latvijas iedzīvotājam ir vēlme aprunāties, tad tikai uz priekšu, jo viss, kas saistīts ar webmārketingu un līdzīgiem jautājumiem ir tikai bērna autiņos. Viens piedāvājums man jau ir
Tadžikistānas foto
Apr 25th
Nu jau esmu atpakaļ mājās par spīti visiem Kirgizstānas nemieriem un vulkāna pelniem, kuri bija apjozuši Eiropas lidostas ciešā slānī. Ielikšu pāris bildes no Tadžikistānas un vēlāk izšķirošu Kazahstānas krājumus, no kuriem daļa vēl nav atnākuši.
Tadžikistānas ziemeļu pilsēta Khujand un upe Sirdarja.
Khujand centrālais laukums. Šajā pilsētā ar CouchSurfing palīdzību atradu super hostus un nodzīvoju 3 dienas.
Vietējais ražojums, ehh apskaužu, ka pie viņiem aug gandrīz viss un jau tajā laikā, kad Latvijā snieg.
Tirgus ēkas iekšpusē. Tradicionālā maize, kuru sauc visai nesmukā krievu vārdā “ļipoška”.
Audumu stūrītis. Pēc tirgus apmeklējuma vēl viena dzīves atziņa nāca klajā, kas varētu izklausīties apmēram šādi “Sieviete un šopings arī Tadžikistānā ir sieviete un šopings”. Kad būs vairāk laika uzrakstīšu arī pamatojumu, bet patreiz pietiek ar atziņu.
Bez komentāriem…
Centrālā mošeja Khujand
Vietējie sīču, kas regulāri apmeklē mošeju. Būtībā kā man skaidroja, tad jaunākā paaudze ir ticīgāka nekā iepriekšējā, jo PSRS laiki atstāja diezgan lielu iespaidu uz vecāko paaudzi, kura nevar iztikt bez “grādīgā”. Jaunie nav piedzīvojuši padomiju un ir daudz vairāk “musulmaniski orientēti”.
Lūgšanas laikā. Šamējiem ir jālūdzās 5 reizes dienā. Agrākā no tām ir 5 no rīta. Starp citu, mani arī cēla augšā ap to laiku. Man kā vēlīnākam gulētgājējam diezgan grūti klājās…
Piemineklis Khujand. Acīgākie uzreiz saskatīs līdzības ar Romu. Būtībā pilsētas izcelšanās leģenda diezgan sakrīt ar 7 pakalnu pilsētas izcelšanos.
Lielākā Ļeņina statuja centrālajā Āzijā, 22 metri. Hip hip urrā biedram Iļjičam
Izkatās, ka vietējie netaisās šo ņemt nost. Arī uz pilsētas galvanās ielas māju zīmēm joprojām lepni gozējas mauzolejā dosošā personāža vārds.
Ehhh, kalni, žēl, ka nebija fotokameras, kad braucām cauri, tik burvīgi skati. Šos sauc – “Fanu kalni”, krieviski “Fanskiji gori”.
Burvīgs un ziedošs ķiršu lauks. Foto 2 nedēļas pirms manas atbraukšanas.
Kalnu romance
Pārvietošanās iespējas ciematos
Vietējie sīči un tādas izskatās ielas Tadžikistānas ciematos.
Nažu darbnīca…
… un smukie izstrādājumi. Baig gribējās paņemt līdzi, baigi lēti. Vienīgais, kas mani uztrauca vai tādas lietas nevajag deklarēt. Plus īstiem ragiem vajag arī kaut kādus ES veterināros sertifikātus.
Kalnu upe rock!
Dīvānu sērfotājs Aziz.
Dīvānu sērfotājs Javohir.
Nav jau nekāda nopietnā kalnu kāpšana, bet tāpat patīkami.
Padomju laika atrakciju parks ar kamieļiem.
Izbaudīju vietējo ekstrēmismu – braucienu ar žiguli. Šajā valstī dominē “tēvijas” automašīnu arsenāls, tajā skaitā arī vecais minibusiņš “Latvija”, kurš tiek plaši izmantots sabiedriskajā satiksmē. Žēl, nav bildes pie rokas.
Vietējā ģimenīte. Super, tiku pamatīgi pabarots un apdāvināts. Vienīgi žēl, ka man tradicionālā cepurīte nelien galvā, bet citādi izskatās stilīgi. Liels paldies uzņēmējiem, tiešām sirsnīgi un forši. Starp citu, tadžiku ģimenēs vidēji ir 6 bērni.
Mošejā ar Javohiru un Sylemonu.
Tadžiki ēd uz paklāja. Obligāti jānovelk kurpes pirms tam un jāēd ar labo roku, jo kā jau musulmaņu valstīs, tad kreisā tiek atzīta par “netīro” roku. Varbūt tas tāpēc, ka ar kreiso darbojas mazmājiņā?
Ļoti daudzus ēdienus nedrīkst ēst ar dakšu vai kādu citu palīgmateriālu, jo ar roku (labo) ēdiens nezaudē savu dabisko garšu. Tradicionāli nama saimnieks skubina ēst un saka “vēl, vēl”, kad uz brīdi novērsies no pusdienām, kas bieži vien noved pie pārēšanās
Tadžikistāna un pirmie iespaidi
Apr 16th
Vakar beizot nokļuvu vietā, kur ir saule, zaļumi, vasara – Tadžikistāna. Pēc bargās ziemas Kazahstānā, kur tika sasniegti -50°C, šeit sajūtiņas ir gluži kā paradīzē. Jāpiemin, ka Ust-Kamenogorskā joprojām cilvēki slēpo.
Kā jau parasti pirmais, ko satiec tikko iebraucot valstī ir vietējie, kuri cenšas izspiest pēdējo naudu. Šoreiz izlikos runājam tikai angliski, lai maksimāli izvairītos no kliedzošā taksistu balagāna, jo viņu angļu valodas vārdnīca aprobežojās ar “mister taxi!”, “hotel, hotel!”. Tomēr viens no viņiem ļoti lauzītā valodā centās iedabūt savā auto par 20$. Par pārsteigumu viņam atbildēju krieviski “ja že ne durak!”, uz ko šamējais mazliet samulsa un automātiski nolaida cenu līdz 6$ un tad 3$.
Par laimi, no taksistu ielenkuma izglāba lidmašīnas stjuarte, kura piedāvāja aizvest uz centru. To, ka cilvēki Tadžikistānā ir izpalīdzīgi varēja novērtēt arī vēlāk. Pēc jautājuma vīrietim uz ielas, kur var nopirkt vietējo SIM karti, ar īsu “seičas” viņš nozuda vietējo māju ielokā un pēc brīža atgriezās rokās turēdams manis prasīto lietu. Šķiet, viesmīlības vadīts, vīrietis ne par ko nevēlējās pieņemt naudu. Pēc kāda laika pienāca divas studentes, kuras interesējās par manu ārzemniecisko izcelsmi un tāpat kā iepriekš satiktais vīrietis nepieņēma naudu par tikko samaksātajām vakariņām. Ehhh un vakars beidzās ar vienu citu džentlmeni, kurš izmaksāja aliņu.
Rezumējot pirmos iespaidus esmu vienkārši “starā”. Ļoti forši laika apstākļi, super cilvēki un lētas cenas. Žēl, ka palieku tikai līdz trešdienai. Rīt došos uz ziemeļiem pie viena dīvānu sērfotāja (couchsurfing) un uz ezeru kalnos. Ceru izpeldēties un iedegt pirms fizmatu laivu brauciena.
Īsumā par Tadžikistānu. Ļoti nabadzīga valsts, par kuru biju dzirdējis jau iepriekš Maskavā, kur ir ļoti liela populācija ar tadžiku strādniekiem. Tā ka vietējos ciemos nav darba, tad iedzīvotāji labprāt dodas uz Krieviju kā melnstrānieki. Ir arī filma par to “Naša Raša”. Salīdzinot ar Latviju skaitļi ir daudz apjomīgāki un, piemēram, pusi no valsts “oficiālā” IKP veido iedzīvotāju atsūtītā nauda. Otru pusi veido kokvilnas eksports utt… Būtībā šī nauda apgrozās valsts vadoņa un oligarhu rokās (gluži kā bija Kirgizstānā un joprojām ir Kazahstānā). Kāpēc es minēju “oficiālā” IKP. Tāpēc, ka Tadžikistāna ir viena no lielākajām narkotiku eksportētājām un vismaz “Lonely Planet” ir rakstīts, ka viss ap un ar narkotiku saistītais bizness veido tikpat lielu IKP kā “oficiālais IKP”.
P.S. dodos izbaudīt vasaru
Almata jeb Kazahstānas dienvidi
Apr 14th
Esmu pabeidzis savu brīvprātīgo projektu un no Ust-Kamenogorskas devies uz Almatu. Interesantākais, ka dēļ sniegiem ziemeļos un plūdiem dienvidos no pilsētas nevarēja izbraukt 3 nedēļu garumā. Ja sākumā šķita kāpēc tad vietējie nevar iztīrīt ceļus, tad braucot autobusā sapratu problēmu, kas lieliski izpaudās uz ceļa. Dažviet bija redzamas saputinātas > 3m (nepārspīlēju) kupenas un tās sniedzās virs divstāvu autobusa jumta. Ceļš šajā kupenā drīzāk atgādināja tuneli caur, kuru lēnā garā centās izmanevrēt šoferis. Kā jau var noprast, tad ceļojums izvērtās visai interesants un mana kopējā autobusu braucienu statistika ir sekojoša – 4 no 6 reizēm Kazahstānā autobuss aizkavējās uz 7 stundām un tikai 2 reizes esmu atbraucis +- pusstundas robežās.
Pēc garā pārbrauciena tomēr vieksmīgu nokļuvu Almatā. Jāsaka, ka Kazahstānas dienvidi pamatīgi atšķiras no ziemeļiem. Šķiet, visi ārzemnieki uzreiz pamana un izbauda transporta kultūršoku, par kuru sīkāk:
Taksometri. Lai arī cik interesanti tas nebūtu, bet jebkura mašīna var būt taksis un tas, ko Tev atliek darīt ir pavicināt roku, nu gluži kā stopējot, un mašīna apstāsies. Tālāk norisinās saruna par brauciena samakus. Ārzemnieki, kuri neprot krievu valodu uzreiz iemācās atslēgvārdu “trista normaļno”, kas apzīmē 300 tengas (1LVL) par braucienu. Krievu mēlē runājošie var pacīnīties par izdevīgiem noteikumiem un, piemēram, pateikt 200 tengas. Ja neņem par šo naudu, tad centies nostopēt vēl 2 mašīnas un ja arī tās neņem, tad cel cenu augstāk par 100 tengām. Ja iekārotā vieta atrodas tālu, tad arī “trista normaļno” nelīdzēs un būs cena jāpaaugstina par 100 tengām.
Manuprāt, šī sistēma ir atbalstāma no “zaļo” puses, jo bieži vien automašīnā brauc 1 cilvēks un kāpēc, lai viņš nepaņemtu kādu līdzbraucēju, kas dodas tajā pašā virzienā. Protams, cits jautājums ir par nesamaksātajiem nodokļiem un stopētāju/vadītāju drošību.
Autobusi. Un te nu jāmin, ka, lai cik arī visiem nepatiktu “Rīgas satiksme”, tomēr, salīdzinot ar Almatas satiksmi, mūsējie ir gaismas gadu priekšā. Šajā pilsētā nekur nav minēti kādi autobusi apstājas pieturvietās un, uz kurieni tie brauc, nemaz nerunājot par karti google maps ar maršrutu. Sistēma ir diezgan nedraudzīga iebraucējiem, jo jāprasa cilvēkiem, kā tieši tikt uz nolūkoto vietu, bet tā kā garāmgājēji arī var kļūdīties, tad atliek vien meklēt autobusus pašam un vaicāt konduktoram. Starp citu, konduktors vismaz apģērba ziņā ir ļoti labi nomaskējies un vienīgā atšķiršanās zīme, kas padara viņu amata tiesīgu ir skaļie bļāvieni pieturvietās ar norādēm, uz kurieni šis autobuss dodas. Skats par rubli paverās autoostas reģionā, kur starp blīvi saspiedušamies busiem konduktori pamatīgi piepūla savus rīkles muskuļus, lai garāmejošie sadzirdētu maršrutu.
Diemžēl, Rīgas satiksme ir arī gaismas gadu priekšā Almatas autobusu cenām. Šeit brauciens izmaksā 0.17Ls un studentiem uz pusi lētāk. Ehhhh, Rīgā velosipēds izdevīgāks
Satiksme. Biju gaidījis kaut kādu Gruzijas vai Azerbaidžānas variantu, kad autovadītāji klaji ignorē sarkano gaismu, krustojumos tiek pielietots skaļākās taures likums, kad uz gājēju pārejām labāk nerādīties un par riteņbraukšanu var aizmirst. Protams, visu var uztvert relatīvi, bet, neskaitot pīpināšanu ik uz stūra, satiksme izskatās civilizēta. Uzdrošinājos pat noīrēt ričuku un aizlaist uz Tjan Šaņ kalniem. Sportiņš ne pa jokam, jo tika pievārēts vairāk nekā 1km kāpums, bet kalni bija to vērti.
P.S. Starp citu, piedzīvoju “dejavu”, biju pieteicies Kirgizstānas vīzai un galvā bija nodoms doties caur šo valsti uz Tadžikistānu, bet mēs visi labi zinām, kas tagad tur darās. Robeža tik kādi 30km no Almatas. Ehh, Gruzija, Kirgizstāna, kas nākošais? Uzrakstīšu vēlāk par tur notiekošu, bet vispirms jāapkopo uzzinātais no vietējiem un izlasītais internetā.
Stopēšanas guru – Antons Krotovs Rīgā
Apr 12th
Nevēlos pārvērst savu blogu par reklāmu kādam, bet noteikti iesaku aiziet uz Antona Krotova lekciju. Viņu var nosaukt par guru stopēšanas jomā kā arī ļoti interesantu personību. Pat tiem, kuriem stopēšana neko neizsaka, iesaku aiziet paklausīties. Būs interesanti, vērtīgi un ar humora pieskaņu (diemžēl, tikai rus). Pats esmu bijis divreiz un guvis šo to iedvesmai! Oficiālā informācija zemāk:
“Vai ceļošana nav bēgšana no reālās dzīves?
Drīzāk tas ir solis pretī reālajai dzīvei.”
/ A. Krotovs/
Šī gada aprīlī Valmierā un Rīgā ar savām lekcijām par autostopu, ceļošanu un stāstiem par savos ceļojumos pieredzēto jau trešo reizi viesosies Krievijas autostopa „guru” Antons Krotovs.
Antons Krotovs – Brīvo Ceļojumu Akadēmijas prezidents, rakstnieks, ceļotājs un vienkārši interesants cilvēks savās lekcijās iepazīstina ar veiksmīgas un mērķtiecīgas ceļošanas stūrakmeņiem, ceļošanas praktiskajiem un psiholoģiskajiem aspektiem, kā arī atgādina visiem klausītājiem: „No visām lietām, ko var paņemt līdzi braucienā, par visnoderīgākajām var nosaukt divas: smadzenes un mugursomu.”
Šis notikums būs arī lieli svētki visiem latviski lasošajiem – tiks prezentēts divu Antona veiksmīgāko un populārāko grāmatu – “Brīvo ceļojumu rokasgrāmata” un “134 jautājumi un atbildes par autostopu un visu ko” latviešu tulkojums.
Ierodoties uz šīm lekcijām jūs varēsiet uzdot savus jautājumus pašam Antonam, aplūkot pārsteidzošas fotogrāfijas no dažādām pasaules vietām, iepazīties ar Antona un citu ceļotāju grāmatām krievu valodā, iepazīties ar ceļotāja darbu latvisko tulkojumu.
22. aprīlī, plkst., 17.30 Valmieras Integrētajā Bibliotēkā, Cēsu ielā 4
23. aprīlī, plkst., 18.30 Rīgā, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, Alberta ielā 10
24. aprīlī, plkst., 11.00 Rīgā, LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē, Alberta ielā 10
Sīkāka informācija:
www.avp.travel.ru, http://a-krotov.livejournal.com
janis.mednieks@gmail.com, 26437531 (Jānis)
didzis_r@yahoo.com, 26348363 (Didzis)
aldis.baskers@gmail.com, 26143172 (Aldis Baškers)
Cenas Kazahstānā
Apr 1st
Kādu laiku atpakaļ saņēmu jautājumu cik lēta/dārga dzīve ir Kazahstānā. Īsi sakot, te ir lētāk nekā Latvijā, bet lai nojaustu cik īsti, tad nolēmu veikt cenu aptauju. Apskatot cenas jāņem vērā, ka tās sastādītas pēc Ust-Kamenogorsk datiem, kas nav ne galvaspilsēta Astana, ne Kazahstānas lielākā pilsēta – Almata, kur noteikti viss ir dārgāk. Starp citu, Kazahstānas valūta ir tenga (aizdomīgi līdzīga krievu vārdam “dengi”) un 1 mūsu LVL rupji noapaļojot ir 300 vietējās tengas. Ērtības labad visas kalkulācijas jau esmu veicis
Pārtikas produkti:
(augļu un dārzeņu cena ir fiksēta ziemā, šķiet vasarā situācija citādāka)
ūdens 1.5l – 0.17 Ls
maize – 0.17 Ls
piens (1l) – 0.40 Ls
kartupeļi (1kg) – 0.20 Ls
kāposti (1kg) – 0.27 Ls
burkāni (1kg) – 0.20 Ls
sīpoli (1kg) – 0.27 Ls
gaļa (1kg) – 2.70 Ls
olas (10) – 0.60Ls
siers (1kg) – 3.30 – 4.30 Ls
cukurs (1kg) – 0.40 Ls
kafija (200g) – 1.30 Ls
Rolton zupiņa – 0.10 Ls
CocaCola(0,5l) – 0.23 Ls
āboli (1kg) – 1.10 Ls
apelsīni – 1.30 Ls
banāni – 1.30 Ls
Alkohols:
šņabis (ļoti slikts 1l) – 0.40 Ls
šņabis (vidēja kvalitāte 1l) – 1.70 Ls
šņabis (ļoti labs 1l) – 5.00 Ls
alus (veikalā) – 0.30 Ls – 0.60 Ls
alus (bārā vai klubā) – 0.40 Ls – 1.30 Ls
Izklaide, atpūta:
ieeja klubā – 1.70 Ls – 6.70 Ls
ieeja klubā (meitenēm) – par velti vai arī divreiz lētāk kā puišiem
ieeja “Sex shop” – 0.17 Ls (tieši tā, par ieeju šeit ir jāmaksā)
tēja (kafejnīcā) – 0.17 Ls – 0.33Ls
tēja (dārgā kafejnīcā) – 0.50 Ls – 0.70 Ls
pusdienas (zupa, otrais ēdiens, tēja, salāti) – 1.15 Ls – 2 Ls
pacēlājs slēpotājiem (studentiem ar atlaidi) – 0.30 Ls
pacēlājs slēpotājiem (brīvdienās bez atlaides) – 0.80 Ls
Transports:
taksis (pilsētas robežās) – 1 Ls – 2 Ls
autobuss (100km) – 1.20 Ls
vilciens (100km) – 0.95 Ls
benzīns (95 1l) – 0.33 Ls
tramvajs (Ust-Kamenogorsk) – 0.12 Ls
autobuss (Ust-Kamenogorsk) – 0.13 Ls
autobuss (Almata) – 0.17 Ls
autobuss (Astana) – 0.20 Ls
Komunālie maksājumi, īre:
(šie dati ir visai random un nezinu vai tiem var ticēt)
ūdens – neviens man īsti nevar paskaidrot kāda ir sistēma, bet ir dzirdēts par abonament maksājumu, kas sastāda 3 Ls mēnesī par 3 deklarētiem cilvēkiem dzīvoklī.
elektrība (kW) – 0.02 Ls, bet sola pacelt uz 0.03 Ls
Dzīvokļa īre – 1 istabas dzīvoklis no 65 Ls mēnesī
Dzīvokļa īre – 2 istabas labā rajonā 130 Ls mēnesī
māja kaut kur piepilsētā – 50 Ls mēnesī
Internets un mobilie sakari:
(datu pārraides ātrumiem var arī īpaši nepievērst uzmanību, par internetu Kazahstānā jau rakstīju)
internets (64kbps par 1 stundu) – 0.70 Ls
mobilais internets(1MB) – 0.03 Ls
internets (800MB limits mēnesī) – 8.30 Ls ātrums nav īsti zināms
internets (10GB limits mēnesī) – 21 Ls ātrums 8mbps, bet ne tuvu neatbilst patiesībai
internets (bez limita) – 14 Ls ātrums 2.3mbps
sarunas mob (1 minūte uz savu operatoru) – 0.06 Ls
sarunas mob (1 minūte uz citu operatoru) – 0.15 Ls
īsziņa (uz savu operatoru) – 0.02 Ls
Sodi:
Sods par alkohola dzeršanu publiskā vietā – 4.20 Ls
P.S. Rakstās raksts par kopumā pavadīto laiku Kazahstānā, drīz publicēšu
Kā būt par skolotāju Kazahstānā? (+FOTO)
Mar 19th
Kādā no iepriekšējiem bloga ierakstiem minēju, ka esmu brīvprātīgais Kazahstānā, kurš skolās māca angļu valodu, nu vairāk vai mazāk “māca”. Tā kā iespaidi jau pašā sākumā bija diezgan dažādi, tad vēlējos pavadīt ilgāku laiku un tikai tad aprakstīt visu blogā.
Lai saprastu kopējo ainu, tad es mācīju vai vismaz rādīju prezentācijas par Latviju sākot no 6tās klases un līdz pat 11tajai, turklāt dažādās skolās. Labā ziņa ir tā, ka manā pārziņā nebija gramatika, jo manas zināšanas šajā jomā varētu tiešām iebiedēt pat visslinkāko skolēnu. Vairāk vai mazāk bija uzdevums runāt ar jauniešiem un likt viņiem komunicēt angļu valodā, kas šad tad ir visai grūti izdarāms.
Kā jau nopratāt, tad pirmā problēma bija nepietiekošas valodas zināšanas, bet no otras puses tas savā ziņā kalpoja kā pluss, jo neticu, ka lielākā daļa skolēnu saprastu ātri runājošu britu salu iemītnieku. Turklāt mana runa ir salīdzinoši vienkāršāk uztverama, kas ir pozitīvi parastam skolēnam. Dažkārt nācās sarkt par kāda vārda aizmiršanu vai nespēju pietiekoši skaidri izteikties, bet vienmēr izlīdzējos ar teicienu “nepieļaujot kļūdas valodu neiemācīsies”.
Otra problēma, ar kuru saskāros un kuru šķiet apzinās katrs skolotājs, ir dažādais skolēnu sagatavotības līmenis. Es tiešām nezināju, ko iesākt, kad klasē pāris cilvēki diezgan brīvi runā angliski, lielākā daļa stostās un ir tāda, kuri pilnīgi neko nesaprot. Būt par skolotāju nav tik vienkārši un laikam šo prasmi – strādāt ar pilnīgi visiem, iemācās daudzu gadu pieredzē. Visticamāk man sanāca vairāk palīdzēt tiem, kuri jau kaut cik ievingrinājušies angļu mēlē.
Kas mani patīkami pārsteidza, tad pilnīgi visur skolēni bija ieinteresēti redzēt un dzirdēt ārzemniekus. Līdz šim mans priekšstats par skolēniem bija salīdzināms ar pubertātes pārņemtiem un līdz galam nenobriedušiem, siekalainiem tīņiem, kuriem galvenais ir uzlekt augstāk par savu pēcpusi un apmierināti parādīt pasaulei savu ego. Cik labi, ka var lauzt stereotipus Gandrīz visas stundas pagāja ieienteresētā gaisotnē un skolēni alka uzdot jautājumus pat noskanot pēdējam zvanam. Super!
Lai arī jaunieši lauza manus stereotipus saistībā ar trokšņojošu bērnu baru, tomēr negatīvi pārsteidza ar savām interesēm. Tā kā mācību programma bija tīri manā ziņā, tad nolēmu eksperimentēt un izvēlēties dažādas tēmas. Kā izrādās, tad skolēni pilnībā pārzināja dzeltenās preses nianses un spēja nosaukt visus Andželīnas Džolijas sīčus un kurā gadā Britnija Spīrsa noskuva matus, bet izrādīja pasivitāti pasaulē notiekušajos procesos un kaut ko saistībā ar ekonomiku vispār nevajadzētu prasīt. Radās doma, ja man kādreiz būs sīči, tad es izmetīšu laukā TV kasti (ja man kāds to uzdāvinās) un sadedzināšu katru “Privātās dzīves”žurnāleli, ko redzēšu savā ceļā. Varbūt šajā vecumā ir normāli piebāzt galvu ar nevajadzīgām un pilnīgi absurdām lietām, bet jebkurā gadījumā es to neatbalstu.
Turpinot negatīvo tematiku, tad vēl ļaunāk par dzeltenās preses popularitāti tīņu vidū mani pārsteidza universitātes. Es vispār nesaprotu, kāpēc tādam amatierim kā man būtu kaut kas jāpasniedz universitātē, turklāt tulkiem un angļu valodas skolotājiem, kuriem pēc būtības jābūt profesionāļiem? Līdz šim man valdīja priekšstats, ka darot kaut ko tādu ir jābūt sertifikātam vai kādam citam valodu zinības apliecinošam dokumentam, bet kā izrādījās NĒ, mani uzaicināja vienreiz nedēļā vadīt angļu valodas lekciju Reģionālajā Kazahstānas Universitātē. Ja jau braucu atpakaļ uz Latviju un šeit mani neviens vairs neredzēs, tad nolēmu “pablamēties” un paskatīties, kas notiks. Biju šokā. Otrais kurss angļu valodas tulku un skolotāju specialitātē tikai ar grūtībām kaut ko saprata, par runāšanu nebija ne runas. Šķita pat sestā klase bija spējīgāka. Nākošajā lekcijā, pasniedzot trešajam kursam, situācija bija jūtami labāka un pat eksistēja studenti, kas komunicēja labāk nekā es. Jebkurā gadījumā līmenis šeit ir diezgan dažāds un līdz ar to arī neskaidrs nākotnes jautājums, jo pastāv visai liela iespēja, ka kāda no otrā kursa studentēm pasniegs skolā un līdz ar to noraks skolēnu zinību līmeni, kur varbūt kāds no viņiem sagribēs būt skolotājs un turpinās šo riņķa danci.
Ne viss rādās tik drūmās krāsās, skolā pastāvīgi saskāros ar kurioziem. Pirmkārt, jau devītās klases meitenes, kuras dabūjušas telefona numuru, terorizēja naktīs un sūtīja dažādas īsziņas. Dažreiz pat nevarēja saprast vai saņemtā ziņa ir divdomīga dēļ tīņa vecuma vai arī angļu valodas kļūdām. Šo divu mēnešu laikā tiku uzlūgst būt par deju partneri, saņēmu skumju “I miss you”, piedāvājumu atnākt ciemos utt. Es nezinu kāda situācija ir Latvijā, bet pieņemu, ka no augstskolas praktizējošam studentam, piemēram, 12. klasē ir visai lielas iespējas pasākt kaut ko vairāk par mācīšanu skolas solā
Iz kuriozi sērijas jāpiemin tas, ka skolēniem neatklāju savu prasmi runāt savā lauzītajā krievu mēlē un saprast, ko viņi saka (starp citu, kazaku valodu šeit gandrīz nelieto). Tikai pēdējā dienā, sakot atvadu vārdus, nomainīju no angļu valodas uz krievu un redzēju daudzas izbrīna pilnas un sarkstošas sejas izteiksmes. Ieplānotais joks bija izdevies teicami, pie kam tikai viena klase nejauši atklāja šo noslēpumu pirms laika.
Kopumā esmu ļoti apmierināts ar savu pieredzi. Aizbraukt uz citu valsti un būt pirmo reizi skolātājam ir interesanti un noderīgi. Uzzināt ar grūtībām, ar kurām saskaras skolotājs un pašam atrast metodes kā risināt šīs situācijas. Protams, viens ir pamēģināt, uzzināt ko jaunu un uz uzlabot savu prezentēšanas prasmi, bet pavisam cits ir turpināt. Pagaidām nevilina iespēja pasneigt kaut ko bērniem, bet kā saka “You never know”!
Prezentējam Latviju un Brazīliju.
Skolas ēdnīca, kopā ar 9. klases meitenēm.
AIESEC prezentācija.
Universitātē ar studentiem (kaut kāds matainais pa vidu ).
Brazīlijas prezentācija. Nekur nevaru atrast LV, bet gan jau būs vēlāk…
Ļoti “ieinteresēti” skolēni
10. klase
Pēdējie komentāri